Dzimusi un augusi Rēzeknē. Agri zaudēja tēvu, un meitenes audzināšana bija māmiņas pienākums. Savu ceļu zinību kalnā Eleonora sāka Rēzeknes 2. pamatskolā, mācījās Ludzas pamatskolā un vidusskolā, Rēzeknes un Daugavpils Skolotāju institūtā. Institūta pasniedzēji esot šaubījušies, vai viņa varēšot strādāt par skolotāju, jo esot sīka, trausla, ar vārgu balstiņu. Rēzeknes 1. vidusskolā, kur viņa sāka strādāt 1947. gadā, gan viņu par sīku un trauslu bija grūti nosaukt. Te aizritēja 37 darba gadi. Eleonora Kaduša (vēlāk Mītniece) bija Latvijā atzīta latviešu valodas un literatūras skolotāja. 1952. gadā saņēmusi augstāko instanču pateicību par literāro vakaru sagatavošanu, par raženu un radošu darbu un daudzu iniciatīvu īstenošanu. Par radošu pieeju pedagoģes un audzinātājas darbam Rēzeknes Tautas izglītības nodaļas vadība un izglītības ministrs V. Samsons iecēla Eleonoru Kadušu par Rēzeknes 1. vidusskolas direktori. Sākās jauns grūta, bet sekmīga darba cēliens. Tika meklētas jaunākās mācību un audzināšanas darba pilnveidošanas metodes. Direktore kopā ar skolēniem rakstīja, drukāja, grieza un līmēja. Strādāja skolā, dzīvoja skolā, sargāja skolu. Uz ballēm iet nebija laika, darbs — pirmajā vietā… Un tad… viņa satika dzīvesbiedru. Kāzas bija varenas, jo Eleonoru jau pazina visa pilsēta. Pazina un cienīja. Drīz arī stārķis bija klāt kā saukts. Mītnieku ģimenē auga meitiņa Ināra, kura vēlāk kļuva par ārsti. Diemžēl meita agri aizgāja mūžībā, uz visiem laikiem atstājot mātes sirdī sāpju rūgtumu. …Simtos un tūkstošos skaitāms to rēzekniešu pulks, kurus mācījusi, audzinājusi, grūtā brīdī stiprinājusi Eleonora Mītniece. Arī es, šī raksta autors, saku paldies par gadiem, ko 1. vidusskolā aizvadīju kā skolotājs. 1967. gadā Eleonora Mītniece man nodeva direktora amata atslēgas. Pati turpināja strādāt par direktora vietnieci mācību un audzināšanas darbā, par skolotāju. Skolotāja darbs. Kas to var izmērīt, kas to var izsvērt, uzskaitīt? Labrīt! Uz redzēšanos! Labrīt! Uz redzēšanos! Pirmais zvans, pēdējais zvans, pirmais zvans, pēdējais zvans. Un tā — gads pēc gada. Šis darbs ir 5000 skolēnu veiksmēs un likteņos. Pilsētā nav un nebija prasmīgāka administratora, organizatora un izcilāka latviešu valodas skolotāja. Saviem skolēniem viņa iemācīja mīlēt literatūru un grāmatu. Ar savu pieredzi E. Mītniece vairākkārt iepazīstinājusi savas skolas un pilsētas skolotājus, dalījusies pieredzē arī republikas skolotāju kvalifikācijas kursos. Viņa bija LPSR un PSRS izglītības darba teicamniece; 15 gadus — vietējās padomes deputāte; saņēmusi valsts augstākos apbalvojumus. Skolotāja E. Mītniece bija nenogurdināma darbā, jaunu atziņu meklējumos, cenšoties skolēnos ieaudzināt sapratni un mīlestību uz labo, daiļo, skaisto… Dzīves novakare pagāja vientulībā. Un nu pienākusi diena, kad nenogurdināmā darbarūķe, skolotāja Eleonora Mītniece pievienojas saviem jau aizsaulē aizgājušajiem mīļajiem — vīram un meitai. Lai ik gadu baltas ievas Tev nes sveicienu no taviem skolēniem, kolēģiem, draugiem!
Kolēģu vārdā —
bijušais Rēzeknes 1. vidusskolas skolotājs un direktors
Viktors SPRŪGA
Komentāri