Īstens rēzeknietis, kauls no Latgales kaula, cilvēks, kurš prata ieklausīties šīs zemes balsīs — mežu un ezeru, putnu un savvaļas dzīvnieku balsīs. Cilvēks, kurš ļoti mīlēja dzimto Latgali, tās dabu, tās cilvēkus. Cilvēks, kurš pētīja šīs zemes vēsturi. Savus vēstures stāstus viņam stāstīja Rēzeknes ielas un nami, Rāznas ezera niedres un ūdeņi, Latgales pakalni un liekņas. Savā pēdējā rītā viņš devās pie ābeles savā dārzā, lai atbrīvotu to no kropla, nokaltuša zara… Nepaguva. Sirds, kas tik daudz pārdzīvojusi, tik daudziem līdzi jutusi, teica: pietiek, esmu piekususi. Viņš bija cilvēks ar līdzjūtīgu sirdi. Tā bieži sāpēja — par savu daudzo skolēnu bēdām un neveiksmēm. Arī prieks prasa dvēseles spēkus, bet skolotājs Aleksandrs prata priecāties par citu cilvēku veiksmēm, panākumiem. Mums ļoti pietrūks mūsu dzīvespriecīgā autora, viņa rakstu, viņa humora un dzīves filozofijas… Bet saka jau, ka labu cilvēku dvēselītes arī viņā saulē ļoti vajadzīgas. Lai uzpasētu te palikušos, būtu nomodā par mums, par Latgali, par šo zaļo zemīti. Mūžīgu mieru dod viņam, Kungs!
Atvadīšanās — rīt, 11. maijā, 12.30 Rēzeknes pareizticīgo Svētās Dievmātes piedzimšanas baznīcā.
“Rēzeknes Vēstu” redakcija
Komentāri