Puisītis nes sarkanās tulpes. Viņš noliks tos tur, kur jau sagūluši tūkstoši šo pavasara ziedu. Cilvēki tos nes un nes. Par godu tam, ka pirms 71 gada tādā saulainā maija dienā pārstāja runāt lielgabali un pasaulē iestājās miers. Tulpes kā sārtas atmiņu lāses, kā sarkanas dzirksteles no milzīgā planētas Zeme iedzīvotāju atmiņu ugunskura… Jā, katram cilvēkam, katrai ģimenei, dzimtai, lai kādā zemē tā dzīvotu, ir savs atmiņu stāsts par to karu. Tā vai citādi kara melnā elpa toreiz skāra visus zemes iedzīvotājus. Protams, laiks sadziedējis daudzas rētas, paaudze nomaina paaudzi, sliktais, sāpīgais aizmirstas… Bet aizmirst nedrīkst. Tāpat kā toreiz, arī šodien daudzi varas, slavas un naudas kāri mūsu civilizācijas pārstāvji savu savtīgu mērķu sasniegšanai gatavi šaut un bombardēt, jo viņiem vēl aizvien par maz zemes, naudas, naftas, varas… Mazā puisēna nestie ziediņi, tāpat kā neskaitāmi pušķi, kas vakar sagūla dažādās Otrā pasaules kara upuru piemiņas vietās, ir atgādinājums cilvēcei: neaudzējiet naida nezāles, izravējiet tās. Ļaujiet ziedēt tulpēm!
Māra NIZINSKA
Foto no “RV” arhīva
Komentāri