Gadiem ritot, mainās paaudzes, mainās apkārtējā pasaule. Pārmaiņas (diemžēl ne tās labākās) notiek arī laukos: vecākā paaudze aiziet mūžībā, jaunie brauc uz ārzemēm vai meklē laimi pilsētā. Un kādreiz biezi apdzīvota ciema vietā paliek vien tukšas mājas un nosaukums. To gan nevar teikt par Baļuckiem, jo ciems dzīvo. Protams, vecākā paaudze aiziet. Taču vieniem paliek mantinieki, citas mājas nopērk kāds pilsētnieks vai Maltas iedzīvotājs, un pašlaik Baļuckos nav nevienas pamestas mājas. Pie mājām tiek ierīkotas puķudobes, stādīti koki, veidotas skaistas zīmes ar saimniecības nosaukumu. Katrā sētā rit sava dzīve, vecmāmiņas un vectētiņi palīdz audzināt mazbērnus, pa ielu pastaigājas māmiņas ar ratiņiem… Ciema galvenā vērtība bija un ir tā iedzīvotāji, dažādu profesiju pārstāvji: krāšņu mūrnieks, krāsotājs, šuvēja, pavārs, zobārsta palīgs, skolotājs, namdaris, traktorists, zemkopis, pasta un dzelzceļa darbinieki… Viņus vieno mīlestība uz savu zemi, savu ciemu un senčiem.
Natālija STAFECKA
PILNU TEKSTU LASIET “RV” 06.10.2016.
Komentāri