Francis Trasuns dzimis 1864. gada 16. oktobrī Ievas un Stanislava ģimenē kā sestais dēls. Jau nākamajā dienā jaundzimušais tika kristīts. Jauno ģimenes locekli nosauca par Franci, kura vārda dienu svin 4. oktobrī. Sendienās bija pieņemts, ka jaundzimušajiem izvēlējās vārdu saskaņā ar reliģisko pārliecību. Kā savā uzrunā teica Ciskādu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas prāvests Imants Petrovskis, bērniem deva kāda svētā vārdu, kas vienlaikus bija arī jaunās dzīvības aizbildnis. Mūsdienās katram vārdam ir savs skaidrojums. Kādi tad īsti ir Franči, kas viņiem raksturīgs mūsdienīgā versijā? “Francis nekad nenojauc aiz sevis visus tiltus, jo ir diplomāts. Mēģina visu nokārtot miera ceļā. Praktiķis, kas tikai pa retam laiž sirdi “ganībās”. Kārtīgs namatēvs un apzinīgs pienākumu pildītājs.” Trasuns visu savu dzīvi veltīja tautai, kā pats ir atzinies, ka visu laiku karstākā vēlēšanās bijusi pacelt Latgales zemniekus garīgi un materiāli, radīt Latgalē vajadzīgos inteliģences spēkus un apvienot tautu vienā organismā. Bijis garīdznieks, Krievijas impērijas I Valsts domes deputāts, 1917. gadā sarīkoja Pirmo Latgales kongresu, ko daudzi zina kā Rēzeknes kongresu, kur tika pieņemts vēsturiskais lēmums par Latgales apvienošanos ar Pārlatviju. 1918. gadā kā Tautas padomes loceklis Francis Trasuns piedalījās Latvijas Republikas pasludināšanā, Brīvības cīņu laikā darbojās Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībā, bija Satversmes sapulces deputāts, Latvijas Republikas I un II Saeimas deputāts. Trasuns bija apdāvināts, aktīvs un vispusīgs politiķis, pat viņa pretinieki atzinuši, ka Latvijas parlaments bez Trasuna tikpat kā nav iedomājams. Francis Trasuns savas pēdas atstājis arī literatūrā — avīzēs publicējis savus rakstus, pievērsies daiļliteratūrai, uzrakstījis vairākus stāstus, kas bija pirmais literārais žanrs, kurā darbojies, uzrakstīja drāmu “Nūgrymušō pile”, rakstīja dzeju, kam laika gaitā tapusi mūzika un skaistas dziesmas, piemēram “Putneņa perekleits”, ko pasākumā izpildīja folkloras kopa “Kolnasāta” (vad. M. Broliša), vāca latgaliešu tautasdziesmas, mudināja arī draugus to darīt. Viņa fabulas piedzīvoja četrreizēju izdošanu, bet to aktualitāte nav zudusi arī mūsdienās. To apliecināja Gaigalavas pagasta kultūras nama amatierteātra “Apīnis” (vad. V. Deksne) dalībnieki. Kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka F. Trasuns ir atstājis dziļas pēdas ne tikai Latgales un Latvijas politikā, bet arī kultūrā. Paldies pašdarbniekiem, kuri uztur dzīvu F. Trasuna garu.
Inta DEKSNE,
F. Trasuna muzeja “Kolnasāta” direktores p.i.
ATTĒLĀ: pasākuma dalībnieki.
Solvitas TEILĀNES foto
Komentāri