Kandženieku ciemā, kā jau visur mūsu tirgotāju valstī, itin bieži tiek piegādātas reklāmas. Ko tikai tur nesola, kādas tik atlaides nenorāda, sākot gan no 20, gan no 50%. Kārdinoši, lai neteiktu vairāk.
Nu tieši šādai atlaidei uzķērās arī sābru Zuzanna. Lieta bija pavisam nopietna. Zuzannai streiku bija pieteicis vecais televizors. Un mūsdienās, kad viens seriāls vēl nav beidzies, bet nākamais jau teju teju sāksies, un tu, nabaga skatītājs, paliec neziņā, vai Lurdesa ir atguvusi atmiņu pēc kritiena no otrā stāva un ko tagad teiks Mustafa, kad uzzinās par mīļotās varonīgo lēcienu, kas bija nepārprotams mīlestības pierādījums…
Bet ko nu es par sīkumiem, ja lietas grozās ap Zuzannas divu pensiju vērto vietējā veikalā noskatīto televizoru, kuru patlaban patālajā pilsētā piedāvāja teju ar 20% atlaidi. Velti Bonifācijs mēģināja viņu atrunāt, minot piemērus no dzīves.
Redz, viņa mazmeita kādā Rīgas veikalā bija noskatījusi sev skaistu kažociņu par 200 eiro, un tieši tajā veikalā bija norādīts, ka pēdējā mēneša dienā visām precēm ir atlaides, reizēm pat par visiem 50%. Kad solīto atlaižu dienā Sanitiņa ieradusies jau ar gaismiņu un nostāvējusi garas stundas pie veikala aizslēgtajām durvīm, gaidot tā atvēršanu, laimīgi tikusi iekšā pati pirmā, aiz pārsteiguma bija palikusi vai bez valodas, jo iecerētā kažoka cena no 200 bija izaugusi līdz 300 eiro un ar pamatīgo atlaidi nu tas pats kažociņš maksāja tos pašus 200 eirus. Tā Sanitai bija mācība neticēt nekādām brīnumatlaidēm. Bet vai tad Zuzanna klausīs saprāta balsij. Paņēmusi visu sakrāto naudiņu, jau no agra rīta stāvēja autobusu pieturā, lai kāds pirmais netiktu pie viņas sapņu televizora.
Veikals tikko kā bija atvērts, un Zuzannas sapņu televizors rādīja kādu citu sapņu seriālu tik skaidri, ka varēja pat saredzēt Misenas pielīmētās skropstas un Marčello ataugušo krāsoto matu baltās saknes. “Pasakaini!” nopūtās Zuzanna un meklēja brilles, lai paskatītos cenu, kāda nu tā bija ar pamatīgo atlaidi.
Tā Zuzannai tiešām izrādījās īsta šoka terapija. Bet reklāmā taču jau bija rakstīts: “ŠOKA CENAS.” Tā ka nebija pat par ko sūdzēties un varēja dusmoties tikai uz savu naivumu. Televizors tagad maksāja tikpat, cik lauku veikalā, tikai sākuma cena bija pieaugusi par 20%. Velti tur bija ar pārdevēju strīdēties. Noslaucījusi dusmu asaras, Zuzanna iegāja vēl pāris veikalos un galu galā kādā no tiem nopirka to pašu televizoru bez atlaidēm par 20 eiro lētāk, nekā tas maksāja viņas lauku veikalā. Tā nu viņa, “atpelnījusi” ceļa naudu, stiepa smago pirkumu uz autobusu un brauca mājās.
Sēdēdama autobusā un skatīdamās uz tukšajiem, neapstrādātajiem brīvās Latvijas laukiem, Zuzanna nozvērējās nekad neticēt reklāmas bukletos solītajām pasakainajām atlaidēm, kas tika dēvētas gan par “Šoka dienām”, gan “Trakajām”, gan “Ķer ciet!”.
Vien žēl, ka tur starp daudzajām viltus atlaidēm pazuda arī godīgo veikalnieku patiesais piedāvājums.
Indeve ZIEDĪTE
Komentāri