2025. gada 14. oktobrī Rēzeknes domes deputāti ar balsu vairākumu nobalsoja par G. Arbidāna, kurš 13 gadus vadīja vienu no sarežģītākajām un sociāli jutīgākajām pašvaldības jomām, atlaišanu. Formālais iemesls bija iekšējās pārbaudes rezultāti: dienesta transporta izmantošana un komandējumu noformēšana. Tomēr pilsētā tikai retais uzskatīja, ka tieši šie incidenti ir pēkšņs tik skarba lēmuma iemesls. G. Arbidāns bija viens no tiem vadītājiem, kuri atteicās kļūt par klusējošu politiskās gribas izpildītāju. Kad viņam lūdza “optimizēt” Sociālā dienesta struktūru un atlaist sociālos darbiniekus, viņš atteicās. Turklāt viņš atklāti runāja par situāciju plašsaziņas līdzekļos. Sistēmai, kas balstīta uz personīgo lojalitāti, tas bija neredzēts nepakļaušanās akts. Gadiem ilgi Rēzeknē valdīja atmosfēra, kurā no vadītāja tika gaidīts ne tik daudz profesionāls darbs, cik varas iestāžu noskaņojuma paredzēšana un bezierunu pavēļu izpilde. Tie, kuri atteicās “dancot pēc stabules”, pakāpeniski pazuda no pašvaldības amatu sarakstiem. Un tas nav tikai atsevišķu konfliktu, bet gan visas sistēmas jautājums. Dažādā laikā nežēlastībā krita stratēģiski svarīgu pilsētas struktūru vadītāji: Pašvaldības policijas priekšnieks Aivars Stalidzāns (tiesa atjaunoja viņu amatā, un tad dome vienkārši likvidēja Pašvaldības policiju); Rēzeknes 4. vidusskolas direktors Jānis Gailis (kuru tiesa arī atjaunoja amatā); Kultūras nodaļas vadītāja I. Jaudzema (tādēļ tika likvidēta visa nodaļa); tas pats notika ar Izglītības pārvaldes vadītāju A. Drelingu; uzņēmuma “Rēzeknes namsaimnieks” vadītājs Vjačeslavs Spičs (diemžēl viņš pāragri traģiski aizgājis mūžībā) un vēlāk Jeļena Pentjugova, kura arī vadīja šo uzņēmumu; “Rēzeknes siltumtīklu” vadītāji Aldis Mežals un Reičela Obuha, “Rēzeknes satiksmes” vadītājs Jevgeņijs Koršenkovs un Latgales vēstniecības “Gors” vadītāja Diāna Zirniņa. Gandrīz katrā pilsētas stratēģiski svarīgajā jomā agrāk vai vēlāk ir izvērties viens un tas pats scenārijs: konflikts ar politisko vadību, spiediens, atlaišana vai struktūras likvidācija. Tā vairs nav personāla politika. Tā ir nelojālu personu likvidēšanas sistēma. Tagad šajā sarakstā atkal nonācis Gunārs Arbidāns. Īpaši zīmīgi ir tas, ka G. Arbidāna atlaišana (tāpat kā, starp citu, Diānas Zirniņas, kura “zaudēja pilsētas domes uzticību”) izraisīja plašu sabiedrības sašutumu. Cilvēki lieliski saprata, ka šeit nav runa par dienesta pārkāpumiem, piemēram, komandējumiem un automašīnu. Pensionāri, sociālie darbinieki un pilsētas iedzīvotāji atklāti apsprieda lēmuma politisko pamatojumu. Jo gadu gaitā rēzeknieši ir iemācījušies atšķirt patiesus iemeslus no formāliem ieganstiem. Situācija ir kļuvusi gandrīz absurda. Dažas dienas pirms liktenīgās oktobra domes sēdes G. Arbidāns saslima, un atlaišanas process tika apturēts – likums aizsargā darbiniekus slimības laikā. Pēc vairākiem mēnešiem, šī gada 14. aprīlī, viņš atgriezās darbā un atsāka pildīt Sociālā dienesta vadītāja pienākumus. Nu jau vairāk nekā mēnesi G. Arbidāns turpina strādāt iepriekšējā amatā, it kā domes atlaišanas lēmuma nekad nebūtu bijis. Un šī ir viena no pilsētas vadībai neērtākajām visa stāsta detaļām. Izrādās, ka skaļš politisks lēmums vēl nav likumīga atlaišana un galīgā izrēķināšanās ar personu. Likums prasa ievērot procedūras. Arodbiedrība, kuras biedrs ir G. Arbidāns, atteicās saskaņot viņa atlaišanu. Tas nozīmē, ka pilsētas domei tagad sava taisnība būs jāpierāda nevis ar politiskām runām, bet gan tiesā… Formāli atlaišanas lēmums paliek spēkā, tomēr to var izpildīt tikai tiesas ceļā. Šodien Gunāra Arbidāna stāsts ir ieguvis plašāku skanējumu. Tas ir stāsts par to, kā daudzu gadu laikā sabruka Rēzeknes profesionālā personāla vadības sistēma. Kad par galveno kritēriju kļuva nevis kompetence, bet personīgā lojalitāte. Kad domstarpības tika uztvertas kā nodevība. Kad dialoga vietā tika izmantots spiediens. Tieši šī personāla politika galu galā noved pie tā, ka spēcīgi speciālisti pamet pašvaldību un tās struktūras kļūst par politiskās atkarības zonu. Pašreizējās situācijas paradokss ir tāds, ka Gunārs Arbidāns turpina strādāt savā amatā. Un pats šis fakts šķiet simbolisks: sistēma centās atbrīvoties no “neērta” cilvēka, bet saskārās ar likumu, kas joprojām ir spēcīgāks par politisko apvainojumu. Vai šis stāsts kalpos par mācību pilsētas varai? Vai arī pilsēta atkal piedzīvos vecās prakses turpinājumu, kad visi, kuriem ir personīgais viedoklis, tiek tādā vai citādā veidā novākti no ceļa?
Marina TETARENKO
Komentāri