Paļauties tikai uz saviem spēkiem
“Pilskolnu” mājas, braucot pa ceļu, nav uzreiz pamanāmas, jo skatu aizsedz skaisti saauguši bērzi, kā arī kolhozu laiku saimniecības ēkas, kas tagad ir Antona īpašumā. Vairāk nekā simts gadus vecā senču māja, kur zem jumta kores uzmanību piesaista kokgriezuma tehnikā tapušais putns – seno amatnieku savdabīga vizītkarte, atrodas it kā dziļā lauku nostūrī. Te valda miers, skan putnu balsis, taču tajā pašā laikā no sētas pagalma saskatāmi arī divi Rasnupļu ciema veikali, no kuriem viens, tiesa, jau sen slēgts. “It kā esmu centrā, bet tāds nostūris, ka neviens cilvēks pie manis te neatnāk. Te labs ceļš. Uz vietējo veikalu neeju – iepērkos nedēļai Rēzeknē. Pie mums viss dubultā cenā. Vienīgi, ja maizes pietrūkst,” stāsta Antons Romāns. Antonam ik uz soļa seko suns Locs, īstens draugs un sargs. Netālu grozās arī kaķis Miķeits. “Viņš neklausa,” saimnieks nosmejas. “Viņš ir kaķis, un kaķi nekad neklausa. Tikai tad, kad ēst gribas.” Saimniecības nosaukums “Pilskolni” nav nejauši izvēlēts. Izrādās, netālu atrodas pilskalns, un kāda teika stāsta, ka tur nogrimusi pils. Šī pilskalna virsotnē ved taciņa, tur atrodas estrāde, un tur ir arī mūri. Agrāk tur bijusi pat ala, kurā varējis ielīst. Tagad alas nav.
– Kad sākāt saimniekot?
– jautāju. “Kad sovhozā strādāju, tad arī sākām. Kāpostu un tomātu stādus audzējām, sovhozu ar tiem nodrošinājām. Turējām trīs gotiņas, cik nu te pie mājām bija tās platības,” stāsta Antons. Kad Latvijā sākās pārmaiņas un cilvēkiem radās iespēja saimniekot pašiem, arī Antons Romāns šo iespēju izmantoja. Toreiz zemnieki lielā mērā paļāvās tikai uz saviem spēkiem. Tad vēl nebija Eiropas fondu, nebija atbalsta programmu, arī garantiju, ka darbos ieguldītais atmaksāsies. “Mūspusē bija trīs Breša zemnieki, kas zemi paņēma pašā sākumā, bet viņi vairs nestrādā. Kas no tā, ka viņiem mežu iedeva, to izzāģēja un pārdeva, un tā dzīvoja. Saprotiet, neviens no šiem Breša zemniekiem līdz šim nav palicis kā zemnieks,” stāsta Antons.
– Bet ir taču veiksmīgi zemnieki, kuri strādā.
“Zemnieki pie mums ir arī lieli, viņiem platības līdz tūkstotim hektāru. Te kādi pieci seši graudus audzē lielās platībās. Taču kāda ir tā cenu politika… Kā graudiem cena pieauga, tā maizei cena pieauga. Tagad, kad graudi kļuva lētāki, vai tad maizes cena samazinājās? Nē, taču!” Antons saka.
Uz tirgus placi – ar pilnu mašīnu
Deviņdesmitie gadi nebija viegli, katram vajadzēja domāt, kā izdzīvot, kā saimniekot. Antons Romāns kā iespēju saskatīja tirgus nišu. “Rēzeknes centrāltirgū 10 gadus tirgojos. Bija arī kāds puisis no Kantiniekiem, kurš uz tirgu brauca ar traktoru, jo viņam pat mašīnas nebija. Viņš veda graudus. Es tirgoju kartupeļus un graudus. Pēc tam jau graudus pārdevu arī “Rēzeknes dzirnavniekam”. Tā kā man ir arī savas elektriskās dzirnavas, tad malu graudus cilvēkiem, arī savus graudus malšanai pārdevu. Nu kā bija agrāk – kartupeļus audzējām hektāra platībā. Ar tiem bijām tirgū gandrīz katru dienu. Tā kā turējām trīs govis, tās rītā agri jāizslauc, lai jau ap astoņiem būtu tirgū. Vienos divos jau braucu mājās, lai pārlasītu kartupeļus. Visi noraktie kartupeļi bija sabērti šķūnī, un, tos pārlasot, viss rudens pagāja. Ai, grūti bija, bet ar to jau dzīvojām. Graudi, kartupeļi, dārzeņi, visu audzējām. Ja neizauga graudi, tad kartupeļi bija, visu laiku bijām pie naudas. Tirgū pārdevām arī piena produkciju – sieru, biezpienu, sviestu. Un klāt vēl dārzeņi, pilna mašīna visu laiku bija. Zināju, ko pircējiem vajag. Agrāk Strūžānos daudz graudus pirka, jo cilvēki turēja vistas, cūkas. Tagad jau paliek maz to pircēju. Cilvēku nav. Pērn, piemēram, ieskābēju 15 spaiņus kāpostu. Pēc tiem Rogovkā, Strūžānos ir pieprasījums, jo nav vairs kas ar to ņemas. Kāpostu stādus vairs neviens neaudzē, jo nestāda. Cilvēki saka, ka labāk nopirks gatavus skābētos kāpostus,” stāsta Antons.
– Cik tad hektāru kopumā apsaimniekojat?
“Man bija 20 hektāru. Kā izšķīrāmies ar sievu, sadalījām zemi, tā visu samazināju. Tagad man tikai deviņi hektāri graudu. Kartupeļu arī bija paliels gabals, bet tagad – pavisam maz.”
Bioloģiskā saimniekošana – bez kompromisiem
Antona Romāna saimniecība visu šo laiku ir darbojusies bioloģiski. Tas nozīmē atteikšanos no ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem un pesticīdiem, regulāras pārbaudes un stingru prasību ievērošanu. Analīzes ņem gan augiem, gan olām, jo tiek turētas vistas. Pārbauda, lai nebūtu nekādu ķimikāliju. Mēslojums ir tikai kūtsmēsli, skaidro saimnieks. Tomēr bioloģiskā saimniekošana nav viegla. Nezāles nereti pārņem laukus, un šogad kviešu laukos īpaši savairojusies pērkone, radot ilūziju, ka tas ir rapšu lauks. “Tie, kas miglo, tiem tādu problēmu nav. Bet bioloģiskajā saimniecībā nedrīkst miglot,” viņš piebilst. Lai vairumā turētu vistas, tika realizēts arī projekts. “Sākumā sataisīju novietni, ir iežogojums laukā, trīs kūtis. Bija 200 vistas, bet pērn rudenī pusi no tām likvidēja sesks. Pārvietoju vistas uz otru kūti, un vienu sesku noķēru. Bet otrais sesks atriebās – nokoda gandrīz visas pārējās. Palika tikai 29 vistiņas. Vistas ar saviem graudiem baroju, jo, esot bioloģiskajai saimniecībai, neko citu jau nedrīkst dot,” stāsta Antons. Antons izrāda arī saimniecību. Aprīļa vidū stādītie kartupeļi drīz jau ziedēs. “Te aizvējš, te kartupeļiem klāt netiek ziemeļu vējš. Aug divas kartupeļu šķirnes – ‘Vineta’ un ‘Gala’. Rakšu pēc Jāņiem. Jau divreiz esmu izkaplējis kartupeļus, un tikai divas Kolorādo vaboles atradu. Varbūt izsala,” teic Antons. Taču saimnieks bēdājas par vīnogulājiem, ziemas sals atstājis savu ietekmi. “Audzēju četras vīnogu šķirnes, un šogad pavisam maz ziedkopu. Apsala. Maz šogad vīnogu ķekaru,” viņš saka. Blakus kartupeļu laukam aug lekni ziemas ķiploki. “Kā ta nebūs smuki, ja ar vistu mēsliem samēsloti,” noteic saimnieks. Toties nesenā krusa apskādējusi sīpolu lakstus, tie ir plankumaini. Laiku un darbu paņem arī divas siltumnīcas, kur vienā aug gurķi, otrā – tomāti. “Savus gurķus ēdu jau divas nedēļas. Tomāti ir arī tirgum, pircēji jautāja, vai būs,” stāsta Antons. Viņš izrāda gan ziedošās zemenes, gan arbūzu stādus, gan krāšņi ziedošās peonijas. Saimniecībā valda ideāla kārtība!
Par lauku nākotni
– Kāda varētu būt lauku nākotne, jūsuprāt? Kā to redzat?
“Lauku nākotne… Kas tur var būt, ja cilvēku nav? Piemēram, Nautrēnu pagasta teritorijā es par iecirkņa priekšnieku nostrādāju 15 gadus, un iecirknī bija tūkstoš hektāru jāapstrādā. Bet tagad viens cilvēks apstrādāt var vairāk par tūkstoti hektāru. Visu sovhozu var paņemt viens zemnieks. Kāda tad var būt nākotne? Un galvenais: ja nav bērnu – nav nākotnes. Rasnupļos stāv četras tukšas mājas, bet divstāvu mājas gan visas apdzīvotas. Tagad vispār tukši paliek ciemi, nav iedzīvotāju. Tagad ir vieni plaši lauki, mājas nojauktas, viss nolīdzināts. Nu kāda var būt perspektīva?”
– Jums divas meitas un mazbērni. Vai viņi turpinātu saimniekošanu?
“Mazmeitas ir mazas – četri un septiņi gadiņi, bet meitām savi darbi, sava dzīve. Viena meita dzīvo Strūžānos, viņai dzīvokli mēs nopirkām. Otrā meita – Bērzpilī, viņai tur personīgā māja, dārzs, vistas. Visu audzē to pašu, ko es. Un ja ir valsts darbs, tad esi ar darbu nodrošināts. Lauksaimniecībā ir grūti, ja ko iesākt no jauna. Principā var jau no mazuma, bet… Pieaugusī degvielas cena, minerālmēsli, kuru cena palielinājusies divas vai trīs reizes, tas nav tik vienkārši. Un ja zemi cilvēkam vēl jānomā, tad var atrast kādu sliktāku, kur purvains, jo visa labā zeme paņemta. Tie, kuriem ir zeme, labāk iznomā to lielajam zemniekam, kurš samaksās, bet mazajam ar naudu grūti,” Antons ieskicē lauku dzīves realitāti. Viņš noteic, ka nākamgad beigsies pēdējās bioloģiskās saimniecības saistības. Daļu zemes viņš, iespējams, iznomās. Sev atstās tikai tik daudz, cik nepieciešams paša vajadzībām. Taču pavisam bez darba viņš nepaliks. “Var jau arī neko nedarīt,” Antons saka, raugoties uz saviem laukiem. “Bet es tā nevaru.” Šajos vārdos, iespējams, slēpjas visa Latvijas lauku cilvēka būtība – pat tad, kad tirgi izzūd, kad saimniecības samazinās un nākotne šķiet neskaidra, viņš turpina stādīt, sēt, pļaut un audzēt. Ne tikai tāpēc, lai nopelnītu, bet tāpēc, ka tā ir viņa dzīve. Un zeme, pie kuras pierasts visu mūžu, paliek svarīga arī tad, kad pienācis pavisam tuvu pensijas laiks.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri