Bez darba tikuma neiztikt
Silvija Bilinska ir vietējā. Viņa nāk no Desetnieku ciema un ir labi zināmā Stiprinieka mazmeita. “Mans vectēvs bija ļoti stiprs cilvēks. Kad pasaku, ka esmu Stiprinieka (tāda bija vectēva iesauka) mazmeita, tad uzreiz visi zina, par ko ir runa,” stāsta Silvija. Pēc laulībām Silvija ar Antonu pārcēlās uz tagadējām mājām, uz “līvānieti”. Sākumā bija viena govs, vēlāk saimniecība pakāpeniski auga. Daļa zemes tika mantota no vecākiem, vēlāk zeme tika nomāta, arī pirkta. Tagad ģimene apsaimnieko apmēram 50 hektārus zemes. Bilinsku ģimene izaudzinājusi četrus bērnus – divas meitas un divus dēlus, sagaidīti četri mazbērni. “Meitai Līgai ir divi bērni, un dēliem Artūram un Jānim katram pa vienam. Solvita, kura dzīvo un strādā Rīgā, vēl nav precējusies. Palīgs vienmēr bijusi ģimene. Meita Līga jau no pirmās klases slauca govis, tad vēl ar rokām. Vēlāk lauku darbos iesaistījās arī pārējie bērni. Bez viņu palīdzības nekur netiktu. Viens ir gribēt, otrs – spēt izdarīt. Laukos darbaspēku atrast ir ļoti grūti,” stāsta Silvija. Darba tikums no mazotnes tiek mācīts arī mazbērniem. Tobrīd pie vecvecākiem laukos ciemojās Melānija, kura rudenī ies jau 4. klasē. Par saviem lauku iespaidiem meitene stāsta: “Es vecmammai palīdzu ravēt dārzu, stādīt un laistīt. Mēs stādījām kāpostus, gurķus, nedaudz redīsus. Vienreiz pamēģināju slaukt govi ar rokām, bet man tas nepatika. Govs gandrīz vai iespēra.” Taču pietiek laika arī rotaļām un citām aktivitātēm. Jāpaspēlējas arī ar četriem kaķiem, kuri tikuši pie skanīgiem vārdiem, – Fortūna, Desa, Rižiks un Čudiks. Melānija atnesa parādīt Čudiku, kurš izskatās kā multfilmas “Straume” galvenais varonis – melns runcis ar izteiksmīgām acīm. Saimniekošanu Silvija Bilinska veiksmīgi prata apvienot ar algotu darbu. Viņa strādāja veikalā Rēzeknē, tad uzņēmumā “Latgales dārzi” Rogovkā, bet pēdējos piecpadsmit gadus – pastā, izvadājot sūtījumus apkārtnes iedzīvotājiem. Tāpēc darba ritms bijis spraigs. “Bet tas man patika un nekādas īpašas grūtības neradīja,” saka Silvija.
Astoņi gadi ar cietes kartupeļiem
Vairākus gadus Bilinsku ģimenes saimniecībā nozīmīga vieta bija cietes kartupeļiem. Tos audzēja pārstrādei Alojas rūpnīcā. “Kādus astoņus gadus audzējām cietes kartupeļus. Šķirnes ‘Kuras’ kartupeļi ir ļoti miltaini, ātri izvārās, bet garšas tiem nav. Tomēr man tie patika. Astoņos hektāros audzējām. Sākumā kartupeļu raža bija ļoti laba, tad sēklu iegādājāmies Ādažos. Pēc tam sēklu ņēmām citā vietā, un kartupeļi izauga vai nu ļoti mazi vai atkal pārāk lieli, tā nebija labas kvalitātes sēkla. Visu laiku paralēli strādāju arī pastā, tikai pagājušajā gadā aizgāju no pasta prom. Tāpēc kartupeļus tik sestdienās un svētdienās varējām novākt. Arī visi bērni tad varēja atbraukt. Agri šos kartupeļus norakt nevar, jo tad tiem nav cietes. Vēl laksti turas, ja agri raksi. Kartupeļi jāvāc septembra beigās, un kādi tad laika apstākļi ir? Tad mums pašiem bija jāmeklē transports, ar kuru aizvest kartupeļus uz Aloju. Daļu ceļa izdevumu mums atmaksāja. Un Alojā tikai dažas dienas kartupeļus pieņēma. Dažreiz – līdz pusdienlaikam, vajadzēja paspēt aizvest. Ir bijis tā, ka vakarā labs laiks, bet rītā jau uzsnidzis. Vajadzēja sasegt, satuntuļot, lai kartupeļi nesasalst ceļā. Šogad tikai otrais gads, kad vairs neaudzējam cietes kartupeļus,” stāsta Silvija. Iemesls – strauji pieaugusī degvielas cena, kamēr kartupeļu iepirkuma cena palika nemainīga. Tāpēc ģimene nolēma no cietes kartupeļu audzēšanas atteikties. “Kartupeļu tonna maksāja tikai ap 112 eiro. Ar tādām cenām vairs nevarēja izdzīvot.”
Bioloģiskā saimniekošana
Bilinski jau daudzus gadus saimnieko bioloģiski. Minerālmēslus viņi nav lietojuši nekad. “Man patīk apmeklēt Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotās apmācības bioloģiskajām saimniecībām. Vairākas reizes esmu bijusi mācībās pat Preiļos,” stāsta Silvija. Bez zināšanām mūsdienās neiztikt. “Mūsu govis dzīvo ganībās, staigā brīvībā. Piens skaitās bioloģisks, bet beigās tas tiek saliets kopā ar pārējo pienu. Tad rodas jautājums: kur ir tā atšķirība?” Silvija jautā. Šobrīd saimniecībā ir sešas slaucamas govis, lai gan agrāk to bijis vairāk. “Šogad pienam cena ļoti nokritusi, un ar piena naudu vairs nevar iztikt. Lopi – jau kā hobijs. Dodam govīm miltus, graudi mums savi. Bet jāpērk klāt arī mikroelementi, tad viss pilnīgi jāatdod, pašam nekas nepaliek,” Silvija atklāj skarbo dzīves realitāti. Taču, lai cik sarežģīti vai smagi būtu laukos apstākļi, uzņēmīgs saimnieks nekad nenolaiž rokas, jo ienākumiem jānāk no dažādiem avotiem. Un pirms diviem gadiem saimniecībā ienāca ķirbji. Aizpagājušajā gadā vairāk nekā hektārā izaudzētas sešas piekabes ražas. Ķirbjus pirkuši gan vietējie iedzīvotāji, gan cilvēki no Rēzeknes. Daļa nonākusi lopbarībā. Gan govīm, gan cūkām ķirbji ļoti garšo. Arī cilvēkiem tie ir veselīgi, lai gan ne visiem garšo. Silvija pati gatavo īpašu ķirbju dzērienu, ko sauc par enerģijas dzērienu. “Ķirbi nedaudz pavāru ar citronskābi un cukuru, sablendēju, pieleju ūdeni un pievienoju sēklas. Ļoti labs spēkam,” viņa padalās ar recepti. Tomēr arī ķirbju audzēšanā netrūkst sarežģījumu. Šogad samazināti atbalsta maksājumi, turklāt daļa atbalsta pieejama tikai tiem audzētājiem, kuri ķirbjus stāda no iepriekš izaudzētiem stādiem. “Kur lai hektāru sastāda ar ķirbju dēstiem? Kādās siltumnīcās tos izaudzēt? Tos vēl vajag laistīt. Mēs, piemēram, sējām ķirbju sēklas ar speciāli pielāgotu sējmašīnu. Ar rokām taču hektāru neapsēsi,” saka Silvija. Viņa stāsta arī par meitu Līgu, kurai ir sava saimniecība Zaļmuižā, lai gan pati ar ģimeni dzīvo Līvānos. Brīvdienās Līgas ceļš ved šurp. “Kādreiz meita audzēja arī kartupeļus, tad āboliņu sēja, bet pērn hektāra platībā iestādīja upenes. 30 āros iestādītas cidonijas. Gaidīsim ražu,” teic Silvija.
Lauku nākotne nav diez ko rožaina
“Jaunajiem te pilnīgi nav ko darīt, jo lielie saimnieki pārņem visu, neatstāj ne sētas vietas lauku platības dēļ. Vai cik daudz bija apkārtnē sētu, bet viss ir nolīdzināts, neviena koka nav, nekā nav. Kamēr man nebija blakām lielo zemnieku, bija normāli arī bioloģiskajai saimniecībai. Vecie saimnieki nelīda iekšā citu tīrumos, viņi ievēroja robežas, bet tagad visi brauc pa citu tīrumiem, neskatās neko,” Silvija stāsta. Viņa uzsver, ka mazajām saimniecībām kļūst arvien grūtāk konkurēt ar lielajiem zemniekiem. Runājot par nākotni, Silvija ir nopietna. Viņu satrauc cilvēku aizplūšana un pakalpojumu izzušana laukos. Dekteros vairs nav bibliotēkas, nav medicīnas punkta, palicis tikai veikals. “Ciemats gan labs, un te labi cilvēki. Kādreiz, deviņdesmitajos gados, Dekteros bija kādi 170 cilvēku, tad tagad te nav vairs pat puses. Kolhoza laikos Dekteru centrā uzbūvēja trīsstāvu daudzdzīvokļu māju, bija atlicis tikai pieslēgt ūdeni. Tad juku laiki atnāca, un to māju nojauca. Bet dzīvokļos bija pat vanna! Un te bija cilvēki, kuri meklēja, kur dzīvot. Bet, nē, ņēma un nojauca to māju. Te bija arī klubs, un pasākumi vienmēr bija labi apmeklēti. Vienmēr! Visi nāca. Tagad viss pamazām pazūd,” stāsta Silvija. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, Silvija nezaudē optimismu. “Mani viss interesē. Vienmēr gribas ko jaunu izmēģināt. Kamēr ir spēks, tikmēr jāstrādā.” Blakus piekrītoši pamāj vīrs Antons. Viņi kopā ir jau kopš 1987. gada janvāra. “Dzīvot laukos ir labi! Domāju, ka labāk nekā pilsētā. Ir sava gaļa, savs piens. Jā, daudz jāstrādā, jāpļauj siens govīm. Sienu pļausim pēc Jāņiem. Bet te pats sev esi kungs! Lai gan pie govīm esi piesiets, nekur neaizbrauksi uz ilgāku laiku, jo vakarā tās ir jāslauc. Cūku var arī vakarā nepabarot. Piemēram, kolhozu laikos cūkas svētdienās arī nepabaroja, tām bija atslodzes diena. Bet nu strādā un dzīvo,” saka Antons. “Spēku un enerģiju dod bērni un mazbērni, viņi neļauj nolaist rokas,” piebilst Silvija. Un tieši šī attieksme, šķiet, ir Bilinsku ģimenes lielākais spēks – spēja turpināt darīt, neskatoties uz grūtībām, un saglabāt pārliecību, ka lauki joprojām ir vieta dzīvei. Un, klausoties Silvijas stāstā, kļūst skaidrs – Latvijas lauki dzīvos tik ilgi, kamēr tajos būs cilvēki, kuri gatavi strādāt un ticēt sava darba jēgai.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no BILINSKU ģimenes albuma
Komentāri