– Pastāstiet par sevi!
– Lauksaimniecībā esmu kopš pašas bērnības. Cik māte stāstījusi, jau sešu gadu vecumā slaucu govi. Tad vēl sienu pļāva ar rokas izkapti. Siens bija jāizārda, jāsagrābj un ar nestuvēm jānes uz šķūni. Kamēr tēvs un māte bija darbā, dārzs bija jāravē, govis jāpadzirdina un jāpārsien. Man kā vecākajam bērnam ģimenē bija vislielākā atbildība. Brālis Pēteris bija trīs gadus jaunāks, Artūrs – septiņus gadus jaunāks. Kā jau parasti, jaunākos vairāk pažēloja, tāpēc lielākā daļa darbu tika man. Mūsu dzimtās mājas bija Laizānu ciemā, aptuveni divsimt metru no tagadējiem Laizānu kapiem. Tur pagāja mana bērnība. Pie kapiem spēlējām kariņus, paslēpes un citas bērnu spēles. Toreiz apkārtnē bija daudz bērnu, tāpēc vienmēr bija kompānija.
– Kāds bija jūsu ceļš līdz savai saimniecībai?
– Mācījos Nautrēnu vidusskolā, pēc tam iestājos Jelgavā Ekonomikas fakultātē. Profesija – ekonomists, taču augstskolu nepabeidzu. Piedzima meita, pārgāju uz neklātienes studijām un sāku strādāt sovhozā “Nautrēni” par kontrolasistenti. Tolaik algas bija labas. Mana likme bija 80 rubļu, turklāt saņēmu piemaksu par piena kvalitātes rādītājiem. Tā kā fermās iegūtais piens bija augstas šķiras, mana alga nereti bija lielāka nekā grāmatvedim ar augstāko izglītību. Tādēļ arī studijas pamazām palika otrajā plānā. Likās – ja jau var labi nopelnīt, kāpēc vēl mācīties? Sovhozu vadīja Anatolijs Melnis – ļoti stingrs un prasīgs cilvēks. No viņa baidījās daudzi. Atceros arī partijas sekretāru Jevgeņiju Tretjakovu. Katrai fermai bija piena uzskaites žurnāls, kurā katru dienu pierakstījām datus. Tretjakovs regulāri tos pārskatīja un prasīja paskaidrojumus, ja piena kvalitāte nebija pietiekami laba. Mēs bijām pieraduši pie stingras kārtības un disciplīnas. Pēc tam strādāju par darba ekonomisti, tad kļuvu par augkopības brigadieri un vēlāk arī par lopkopības brigadieri. Fermās ikdienā sadarbojos ar veterinārārstiem un zootehniķiem, tāpēc ieguvu plašas zināšanas par lopkopību un saimniecības vadīšanu. Praktiski zināju visu darba procesu – no lopu kopšanas līdz lopbarības sagatavošanai. Tomēr pienāca pārmaiņu laiks. Sabruka sovhozu sistēma, un 1991. gadā tika izveidota paju sabiedrība “Nautrēni”, kuru vadīja Jānis Ludboržs. Domāju, ka daudz kas būtu izvērties citādi, ja sovhoza vadītājs Anatolijs Melnis būtu turpinājis darbu. Varbūt arī mūsu saimniecība būtu attīstījusies, līdzīgi kā tagadējā “Sprūževa”. Bet sākās zemes reforma, zemi sadalīja īpašniekiem, un paju sabiedrībai vairs nepietika zemes, uz kuras strādāt. Man tajā laikā piedzima dēls, un kur tad aiziesi? Dziedi vai raudi, bija jāpaliek pie tās pašas zemes, un iesāku es ar vienu govi. Nopirku grūsnu teli. Algas tolaik bija ļoti mazas, un arī par pienu nevarēja nopelnīt daudz, taču katru nopelnīto rubli centos ieguldīt saimniecības attīstībā. Kad sakrāju naudu, nopirku otru govi, pēc tam trešo. Tā pamazām veidojās mans ganāmpulks. Kādu laiku pati strādāju par piena savācēju. Tagad, atskatoties uz tiem gadiem, redzu, cik ļoti lauki ir mainījušies.
– Kā tad lauki mainījās?
– Braucot pa apkārtni, gandrīz pie katras mājas ceļmalā stāvēja piena galdiņš ar kannām. Vienā vietā nodeva 90 litrus piena, citā 10, 20 vai 40 litrus. Gandrīz katrā saimniecībā bija govs, bieži vien divas vai vairāk. Kad strādāju par piena savācēju, tikai Rogovkas pusē vien savācu pilnu piena mašīnu – trīsarpus līdz gandrīz četras tonnas piena dienā. Pienu vedām uz Rēzeknes Piena konservu kombinātu, kamēr tas darbojās. Vēlāk to nodevām arī Marientāles un Mežvidu krejotavās. Laiki ir ļoti mainījušies. Vecākā paaudze pamazām aiziet, viensētas paliek tukšas. Lai šodien savāktu tādu pašu piena daudzumu, piena vedējiem jābrauc daudz lielāki attālumi. Agrāk piena kannas stāvēja teju katrā ceļmalā, tagad palikušas tikai dažas lielākas saimniecības. Mazās saimniecības ir izzudušas. Palikuši lielākie piena ražotāji, taču arī viņi lielākoties ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Jaunie cilvēki piena lopkopībā iesaistās ļoti reti. Nautrēnu pagastā jaunieši vairāk izvēlas graudkopību vai gaļas liellopu audzēšanu. Piena lopkopība viņus vairs nesaista. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai jaunā paaudze atkal izvēlētos šo nozari. Tagad sākt saimniekot no pašiem pamatiem ir neiespējamā misija. Brīvas zemes praktiski nav. Ar pieciem hektāriem vien izdzīvot nevar. Kad mēs sākām, pieci hektāri šķita ļoti daudz. Tagad saprotu, ka toreiz vajadzēja prasīt vairāk zemes. Tomēr tajā laikā cilvēki priecājās par visu, kas viņiem tika. Ja pēc paju sabiedrības likvidācijas izdevās iegūt pat vecu, nolietotu traktoru, tas jau šķita liels ieguvums, jo beidzot bija sava tehnika. Protams, sākums bija ļoti grūts. Bērni cēlās sešos no rīta, palīdzēja ravēt, dzirdināt un piesiet teļus, dzina govis uz slaukšanu. Visa ģimene strādājām kopā.
– Kas mainījās, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā?
– Vieglāki laiki palika. Jo tad sākās projektu un atbalsta maksājumu laiks. Šie maksājumi bija nozīmīgs atspēriena punkts daudzām saimniecībām, arī manējai. Arī es rakstīju projektus. Par saņemto finansējumu iegādājos traktoru, lopbarības sagatavošanas tehniku, presi, ietinēju. Vēlāk uzbūvējām piena māju un ierīkojām ūdensapgādi kūtīs. Kombaina gan nav. Mēs audzējam graudus galvenokārt savām vajadzībām, tāpēc kombaina iegāde neatmaksātos. Daļu graudu piepērkam klāt. Tagad, atskatoties uz paveikto, redzu, ka tieši Eiropas Savienības atbalsts ļāva modernizēt saimniecību. Bez šiem projektiem daudzi darbi joprojām būtu jādara ar rokām.
– Kur jūs turat lopus, ja dzīvojat Rogovkas centrā?
– Kūtis atrodas tepat Rogovkas centrā. Tā ir viena no lielākajām grūtībām manā saimniekošanā, jo ganības atrodas aptuveni divarpus kilometru attālumā no kūtīm, tāpēc katru dienu nākas braukt pie lopiem vairākas reizes. Labi, ka bija iespēja iznomāt ap 20 ha zemes, un tā es braukāju uz tām ganībām – rītā, pusdienās, vakarā. Bērni jau savā dzīvē. Dēls Agris dzīvo Rēzeknē, ir iegādājies savu māju un strādā algotu darbu. Meita Elīna dzīvo Rīgā. Abiem ir labas profesijas. Man ir arī mazmeitiņa. Ikdienā pie lopiem lielākoties darbojos viena. Arī ar traktoru braucu pati. Smagākajos zemes darbos palīdz dēls. Viņš sapresē sienu, palīdz transportēt ruļļus un paveic citus fiziski smagākos darbus. Ja dēls nevar atbraukt, daru pati – pļauju, vāloju, gatavoju lopbarību. Tad viņš pēc darba atbrauc un izdara to, ko viena pati nevarētu paveikt. Agrāk viss bija daudz smagāk. Mēslus no kūts izmetām ar rokām. Tagad, pateicoties projektos iegādātajam frontālajam iekrāvējam un citai tehnikai, šo darbu varam paveikt daudz ātrāk un vieglāk. Daudzi saka, ka lauksaimniecībā ir smagi. Protams, darbs nav viegls, taču, salīdzinot ar pašu sākumu, tagad strādāt ir nesalīdzināmi vieglāk. Tehnika ir paveikusi lielu revolūciju. Kādreiz ar dēlu divatā slaucām septiņas govis ar rokām. Tagad pievieno slaukšanas aparātu, un viss notiek daudz ātrāk. Govis vasarā ganās elektriskajā ganā. Ūdeni pievedam mucās. Kā pavasarī lopus izlaiž ganībās, tā tie tur uzturas līdz pat rudenim. Tā kā ganības atrodas tālu no mājām, visu laiku jādomā, vai ar lopiem viss ir kārtībā. Ja piezvana kaimiņiene, sirds uzreiz sāk nemierīgi pukstēt. Pirmā doma – varbūt govis tikušas ārā no aploka. Meža dzīvnieki nereti sarauj elektrisko ganu. Gudrākās govis ātri pamana bojāto vietu un izmanto iespēju aiziet pastaigā. Ir gadījies, ka govis iekļuvušas kaimiņu dārzos un noēdušas izaudzēto ražu. Tad nācies atlīdzināt zaudējumus. Vienīgi ķiplokus un burkānus tās nenoēda. Ja lopi būtu pie pašām mājām, visu redzētu uzreiz. Tagad regulāri jābrauc pārbaudīt.
– Cik jums tagad govju?
– Šobrīd turu sešas slaucamās govis, bet ir bijuši laiki, kad saimniecībā bija desmit govis un vēl vairāki jaunlopi. Bet tuvojas pensijas vecums, un arvien biežāk domāju, ka vajadzētu nedaudz mierīgāk padzīvot. Negribas visu smagumu uzlikt dēlam, jo arī viņam ir savs darbs un ģimene. Tāda tagad tā lauksaimniecības dzīve.
– Kur nododat pienu?
– Pienu nododu uzņēmumam “Preiļu siers”. Savākšana notiek regulāri. Tagad ir dzesētājs, tāpēc piens tiek uzglabāts atbilstoši prasībām.
– Kas saimniekošanā bijis visgrūtākais?
– Visgrūtākais noteikti bija pats sākums. Toreiz nebija ne Eiropas Savienības projektu, ne platību maksājumu. Viss bija jāveido pašu spēkiem. Ļoti palīdzēja iespēja iznomāt zemi tuvāk mājām. Pirms tam pie govīm nācās braukt piecus kilometrus no Rogovkas. Vairākas reizes dienā braucu pie lopiem ar velosipēdu. Viens bērns sēdēja uz bagāžnieka, otrs uz rāmja, un tā mēs visi kopā devāmies uz ganībām. Tāpēc mani bērni ļoti labi zina, ko nozīmē lauku dzīve. Meita vēlāk ieguva maģistra grādu latviešu filoloģijā un strādā Rīgā. Taču arī tagad, atbraucot mājās, viņa bez problēmām palīdz kūtī un saimniecībā. Savukārt dēls jau trīspadsmit gadu vecumā prata vadīt traktoru. Protams, tikai pa lauku un saimniecības teritoriju, taču tehnika viņam nekad nav bijusi sveša. Arī pati braucu ar traktoru. Skolā mums mācīja traktormācību, un toreiz domāju: kāpēc gan man vajadzīgas traktorista tiesības? Tagad bez tām savu dzīvi vairs nevarētu iedomāties. Pirmais traktors bija vecs MTZ-52. Atceros, vajadzēja aizvest ūdens mucu lopiem, bet nepratu to piekabināt, vajadzēja tai tuvu klāt piebraukt. Tad skaitīju lūgšanas, raudāju un centos savaldīt tehniku. Tagad par to nāk smiekli, bet toreiz tas viss šķita ļoti grūti. Tomēr soli pa solim viss tika apgūts. Lauku cilvēkam jau bieži vien nav citas izvēles. Ir jāstrādā, jāaudzina bērni un jāiet uz priekšu. Tieši tā arī mēs izdarījām.
– Kur smēlāties spēku visus šos gadus? Daudzi šādā situācijā būtu padevušies.
– Ko gan citu varēja darīt? Kādi bija varianti? Vai tad iet pēc pārtikas pakām? Gribējās jau dzīvot normāli. Kā, laukos dzīvojot, neko nedarīsi? Tur nebija variantu. Bija jāaudzina bērni, tāpēc vienkārši strādājām. Visi kopā veidojām un attīstījām saimniecību. Protams, ja nebūtu bijis Eiropas Savienības atbalsta un Lauku atbalsta dienesta maksājumu, projektu, būtu klājies daudz grūtāk. Tagad gan tā projektu sistēma gadu gaitā ir mainījusies. Pirmie projekti mazajām saimniecībām bija salīdzinoši vienkārši. Saņēmi atbalstu, iegādājies nepieciešamo tehniku un pēc tam iesniedzi atskaites. Tagad viss notiek citādi – vispirms pašam jāiegulda nauda, tikai pēc tam iespējams saņemt atbalstu. Bet kur mazajam zemniekam to naudu ņemt? Mēs savulaik traktorus iegādājāmies, izmantojot īpašu darījuma kontu. Lauku atbalsta dienests pārskaitīja līdzekļus uz šo kontu, un banka tos tālāk pārskaitīja tehnikas tirgotājam. Tagad zemniekam bieži vien vispirms jāņem kredīts. Lielās saimniecības no kredītiem nebaidās, bet mazajām tas ir risks. Nekad nevar zināt, kāds būs nākamais gads – vai nebūs sausuma, lietavu vai kādu citu problēmu. Ne velti saka, ka lauksaimnieks ir cilvēks, kurš vienlaikus ir atkarīgs gan no Dieva, gan no valdības. Pēdējos gados piedzīvoti gan sausuma periodi, gan ļoti lietaini gadi. Lopkopjiem šādos apstākļos ir nedaudz vieglāk nekā graudkopjiem, jo lopiem vienmēr var atrast kādu barību. Graudkopībā zaudējumi var būt daudz lielāki. Tomēr visvairāk nogurdina birokrātija. Dažkārt šķiet, ka nevis iestādes strādā zemnieku labā, bet zemnieki strādā iestādēm. Dokumenti, atskaites, pārbaudes, termiņi – tam visam jāseko līdzi nepārtraukti. Protams, ir saprotoši ierēdņi, taču ir arī tādi, kuri strikti pieturas pie katra burta un pieprasa vairāk, nekā situācija patiesībā prasa. Atceros, kad rakstīju saimniecības modernizācijas projektu, vienā iestādē visu laiku atrada kļūdas un prasīja kaut ko labot. Vēlāk projektu izvērtēja citi speciālisti, un tas tika apstiprināts bez aizrādījumiem. Tad arī radās jautājums: kāpēc vieniem viss šķita nepareizi, bet citiem viss bija kārtībā?
– Kāda ir pašvaldības un sabiedrības attieksme pret lauksaimniekiem?
– Nevajag jau tam zemniekam daudz – tikai, lai ceļš būtu labs, lai ir iztīrīts. Mums grūti, jo esam centrā. Lai kūts no ceļa nebūtu redzama, uzlika žogu un iestādīja lazdas, jo tur novietoti siena ruļļi, kas bojā ainavisko skatu. Bet laikam rūgtums paliks uz visu mūžu, jo bija situācija, kad rudenī vedām no kūts mēslus. Ir tikai viens iekrāvējs, un ir trīs saimnieki, katram ir savs ārdītājs, un tas iekrāvējs paspēj apkalpot viņus visus. Nav jau blakām tīrumu, katram jābrauc gabals līdz tam. Bija slapjš laiks, aiz kūts izveidojās dziļas rises, un, protams, uz asfalta nonāca arī dubļi un mēslu paliekas. No pašvaldības atbrauca, sāka kliegt uz mums, ka mēs te ar savu mēslu vešanu esam visu asfaltu aizķēzījuši. Mēs ceļu pēc tam notīrījām. Bet skumīgi, ka cilvēki neredz, cik daudz darba stāv aiz visa šī procesa. Šajos mēslos mēs esam izaudzinājuši savus bērnus. Esam strādājuši, maksājuši nodokļus, uzturējuši saimniecības, bet dažkārt sabiedrībā joprojām valda attieksme, ka lopkopis ir zemākas kārtas cilvēks tikai tāpēc, ka viņa darbs saistīts ar fermu. Šādas lietas sāp vairāk nekā fiziskais darbs.
– Paldies par sarunu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri