Ar Edīti mēs iepazināmies nejauši – vilcienā “Rēzekne–Rīga”. Viņa iekāpa vagonā ar lielu dzīvnieku pārvadāšanas somu, kurā atradās kaķene. – Tā ir Mija. Viņa pirmo reizi brauc vilcienā. Uztraucos par to, kā viņa uzvedīsies. Autobusā visas trīs pieturas kliedza, – smaidot teica jauniete. Taču Mija uzvedās perfekti. Bet mēs, kā jau ceļabiedriem pienākas, sākām sarunāties. Izrādījās, ka mums ir ne tikai viena dzimtā pilsēta – Rēzekne, bet arī dzimšanas diena iekrīt vienā datumā. Lūk, šāda sakritība! Izrādījās, ka Edītei mājās dzīvo arī deviņi rāpuļi… Tā sākās saruna, kuras tēma izrādījās daudz plašāka nekā tikai stāsts par neparastiem mājdzīvniekiem.
STĀSTS NE TIKAI PAR DZĪVNIEKIEM
No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka šis stāsts ir par rāpuļiem. Par terārijiem, barības kukaiņiem, dažādām ķirzakām un kaķeni vārdā Mija. Bet, jo ilgāk saruna turpinājās, jo skaidrāk kļuva: patiesībā tā ir par kaut ko pavisam citu. Edīte pēc profesijas ir fotogrāfe. Viņa ir absolvējusi Rēzeknes Mākslas vidusskolu un kopš bērnības mīl dzīvniekus. Edīte atzīst: neviens viņas ģimenē nebija tik ļoti apsēsts ar dzīvniekiem kā viņa. Līdz 16 gadu vecumam viņai bija grūti pārliecināt vecākus iegādāties mājdzīvnieku. Mamma baidījās, ka tā būs īslaicīga aizraušanās un bērnišķīgs sapnis: bērns ar to paspēlēsies kādu laiku un aizmirsīs, un par dzīvnieku būs jārūpējas pieaugušajiem. Taču laiks ir pierādījis pretējo. Pirmais mājdzīvnieks bija trusis. Vēlāk parādījās pirmais rāpulis. Tad otrais, trešais… Šodien Edītei mājās ir deviņi rāpuļi, šinšilla, kaķis un barības kukaiņi. Tiem ir atvēlēta atsevišķa istaba ar terārijiem, lampām un visu nepieciešamo aprīkojumu. “Paņemot vienu rāpuli, ir grūti apstāties,” viņa smaida. Bet ne tikai paši dzīvnieki viņu ir aizrāvuši. Edīte rūpīgi pēta to sugas, kopšanu, ģenētiku utt. Kādreiz viņai bija ievērojami vairāk mājdzīvnieku – apmēram 29. Dažus viņa izglāba pēc tam, kad uzzināja, ka kāmīši un smilšu peles tiks izmestas uz ielas. Viņa atnesa tos mājās, izārstēja un atdeva labās rokās. “Es nesaprotu, kāpēc cilvēki tā rīkojas,” saka Edīte.
RĀPUĻI AR RAKSTURU
Tiem, kuri pieraduši pie kaķiem un suņiem, rāpulis var šķist dīvains mājdzīvnieks: tas neatnesīs čības, neluncinās asti un nesagaidīs saimnieku pie durvīm. Daudzi uzskata rāpuļus par aukstām un vienaldzīgām radībām. Edīte tam nepiekrīt. Pēc viņas teiktā, katrai dzīvai radībai ir savs raksturs. Viens no viņas mīluļiem, kad tiek atvērts terārijs, uzreiz lien ārā, it kā lūdzot, lai to paņemtu rokās. Cits mierīgi sēž viņai uz pleca, kamēr viņi pastaigājas pa pilsētu. Cilvēki pienāk pie meitenes un jautā, vai var nofotografēties ar viņas neparasto pavadoni. Edīte stāsta, ka pie viņas bieži nāk kaimiņi ar bērniem. Bērniem tā ir iespēja redzēt “citādu” dzīvnieku pasauli – nevis uz ekrāna, bet klātienē. Viena meitene sākumā ļoti baidījās, bet trešajā reizē bija jau gatava pieskarties rāpulim. Viņas interese izrādījās stiprāka par bailēm. Edītes mājdzīvnieku vidū ir bārdainā agāma, cekulainie gekoni un eublifari jeb leoparda gekoni. Dažas sugas jau ir diezgan populāras Latvijā eksotisko dzīvnieku cienītāju vidū. Edīti īpaši interesē dzīvnieku ģenētika un selekcionāru panāktā krāsu daudzveidība. Tomēr viņa uzsver, ka rāpuļi nav rotaļlietas. Lai gan daudzas sugas ēd tikai reizi nedēļā, rūpēties par tām vajag ne mazāk kā par kaķiem vai suņiem. Nepieciešams atbilstošs apgaismojums, temperatūra, mitrums un pastāvīga aprūpe. Daži rāpuļi dzīvo vairāk nekā divdesmit gadus. To galveno uzturu veido kukaiņi: circeņi, prusaki u. c. Daļu no to barības Edīte audzē pati.
FOTOGRĀFIJA UN VĒLME ATTĪSTĪTIES
Edītes otrā lielā aizraušanās ir fotografēšana. Taču tradicionālās kāzu un svētku fotosesijas viņu neaizrauj. Viņu vairāk interesē studijas fotosesijas, neparastas idejas un radoši eksperimenti. Šajā ziņā rāpuļi arī ir kļuvuši par daļu no viņas vizuālās pasaules. Sarunas laikā Edīte parādīja man savas fotogrāfijas. Es nodomāju: no viņas fotogrāfijām un mājdzīvniekiem varētu izveidot interesantu un neparastu personālizstādi. Caur Edītes objektīvu rāpuļi pārstāj būt radības, no kurām visi baidās. Viņas fotogrāfijās tie atklājas pavisam citā gaismā – ar izteiksmīgām acīm, unikālu faktūru un savu raksturu. Edīte arvien vairāk apsver iespēju pārcelties uz Rīgu. Meitene saka, ka Rīga nav viņas sapņu pilsēta, bet gan vieta, kur ir vieglāk mācīties, strādāt un īstenot idejas. Tur ir vieglāk atrast klientus, profesionālu vidi un attīstības iespējas. Tā visa viņai pietrūkst Rēzeknē.
KĀPĒC RĒZEKNE KĻUVA PAR ŠAURU?
Galvenais jautājums ir izvēle, ko daudzi Latgales jaunieši izdara šodien. Edīte atklāti saka, ka mīl dzimto pilsētu. Šeit viņa pavadīja bērnību, strādāja pie saviem pirmajiem fotogrāfijas projektiem un ieguva savus pirmos mājdzīvniekus. Bet tagad viņa vēlas doties tālāk. Pārcelšanās viņai ir grūts uzdevums. Jāpārved arī terāriji, aprīkojums un vesela maza dzīvā pasaule, kurai nepieciešama ikdienas aprūpe. Tomēr vēlme augt un attīstīties izrādās spēcīgāka par izaicinājumiem. Iespējams, tieši šī ir viena no galvenajām Latgales tēmām mūsdienās. Jaunieši ne vienmēr aizbrauc tāpēc, ka nemīl savu pilsētu. Dažreiz viņi aizbrauc tāpēc, ka vēlas augt. Edīte ņem līdzi ne tikai savas mantas, bet arī zināšanas, vaļaspriekus, radošos plānus un deviņus mazus “pūķīšus”. Un jācer, ka saikne ar dzimto pilsētu netiks zaudēta.
NĀKAMĀ PIETURA – RĪGA
Kaķene Mija ceļojuma laikā uzvedās labi: pasēdēja klēpī gan saimniecei, gan man, tad mierīgi gulēja uz galda, apbrīnojot skatu pa logu. Vilcienam tuvojoties Rīgai, Mija jau sēdēja savā somā… Edīte, paņemot savu mīluli, devās uz izeju. Viņas priekšā ir galvaspilsēta, pārcelšanās, darba meklējumi, jauni projekti un vesels lērums raižu.
Rēzekne šajā stāstā nav lūzuma punkts, bet gan atspēriena punkts. Šeit radušies pirmie dzīvnieki, pirmās fotogrāfijas, pirmie mēģinājumi veidot savu pasauli. Taču pienāk brīdis, kad, lai augtu un īstenotu savus sapņus, ar dzimto pilsētu vairs nepietiek. Tad ir jāvirzās tālāk. Varbūt tieši šis ir viens no svarīgākajiem jautājumiem mūsdienu Latgalē: kā saglabāt saikni ar dzimto pilsētu, ja, lai attīstītos, arvien vairāk jāmeklē iespējas ārpus tās robežām.
Vizītkarte Edīte Glušņova.
- 22 gadi.
- Rēzekniete.
- Pabeigusi Verēmu pamatskolu, tad – Latgales Mākslas un mūzikas vidusskolu (specializācija – “Audiovizuālā māksla un tehnoloģijas”). Ieguvusi fotogrāfes iemaņas un kvalifikāciju.
- Radošais pseidonīms – ADA.RI.
- Sociālie tīkli: Facebook: Ada Ri Foto; Instagram: @photo.ada.ri.
Ar Edīti sarunājās
Marina TETARENKO
Foto no Edītes personīgā arhīva
Komentāri