Pirms ceļš ieved bioloģiskās zemnieku saimniecības “Vilkači” māju pagalmā, uzmanību jau piesaista aroniju krūmu rindas plašā laukā un otrpus ceļam sastādītais ābelīšu kalns, kur katru augļu kociņu no stirnu kārajiem zobiem pasargā koka žodziņš. Pagalmā ar smaidu sejā pretī steidz Skaidrīte Grigale un aicina apskatīt saimniecību. Ik uz soļa redzams, cik daudz te darba ir ieguldīts, – visur zied puķes, valda ideāla kārtība. “Rudenī, kad uznāk entuziasms, tad taisu kukaiņu mājiņas,” Skaidrīte norāda uz maziem koka namiņiem, kuros iemitinās vientuļās bites un kamenes, arī citi kukaiņi. Tie visi palīdz apputeksnēt augus, kas bioloģiskajā saimniecībā ir īpaši svarīgi. “Strādāju te viena pati, jo strādnieku mums nav. Dēls Valters mācās Robežsardzes koledžā Rēzeknē, šogad būs izlaidums. Viņam lauksaimniecība ir tikai kā hobijs. Pirmais vīrs diemžēl aizgāja mūžībā, tagad otrs vairāk darbojas ar tehniku,” stāsta Skaidrīte un vedina apskatīt savu “gaismas pili” – siltumnīcu. “Man patīk eksperimentēt ar dažādiem augiem. Te, siltumnīcā, man aug kādas 10 šķirnes tomātu, gurķi un paprika. Ir arī ekskluzīvas lietas – batātes podiņos, ingvers. No granātsēkliņas jau izaudzēts paprāvs granātābolu krūms. Arī ananass aug. Petūnijas pati audzēju, dažādas zemenes. Šogad zemenes pamēģināju audzēt maisos, bet hobijs man ir lavandas,” stāsta Skaidrīte. Ideja par lavandām radās pavisam nejauši. “Aizbraucu ekskursijā apskatīt vienu lavandu lauku un tad nodomāju – kāpēc lai man pie mājām būtu tikai zālājs? Gribējās kaut ko skaistu,” Skaidrīte stāsta. Lavandu lauks gan Skaidrītes ģimeni, gan apmeklētājus priecē jau trešo gadu. Daļu lavandas stādu Skaidrīte bija pasūtījusi no Vācijas, daļu pavairojusi pati no spraudeņiem. Turklāt ne tikai lillā, bet arī baltās lavandas. Diemžēl šogad bargā ziema baltās lavandas nav saudzējusi. “Tās mūsu klimatam izrādījās pārāk jutīgas, tāpēc to vietā stādīšu lillā šķirnes,” teic “Vilkaču” saimniece. Kad lavandas nozied, tās tiek apgrieztas, un līdz rudenim augi nereti paspēj uzziedēt vēlreiz.
– Pastāstiet, kā jūs sākāt saimniekot!
“Zemnieku saimniecība “Vilkači” dibināta 1992. gadā. Kāpēc tāds nosaukums? Iespaidojos no filmas “Vilkaču mantiniece”. Kopā apsaimniekojam 40 hektārus zemes. Kad vīrs slimības dēļ aizgāja mūžībā, tad saimniecību pārņēmu es. Šobrīd saimniecības groži atdoti Valteram. Deviņdesmitajos gados mums bija lopi – turējām deviņas slaucamas govis. Tad sašķobījās veselība, kannas cilājot, diska trūci dabūju. Tā pamazām no lopiem atteicāmies. Tad radās ideja iestādīt pirmo upeņu lauku, kas te ir pie mājām. To mēs saucam par mātes augu lauku, jo no šiem krūmiem ar spraudeņiem mēs paši pavairojām pārējos upeņu stādījumus. Kopā ir deviņi hektāri. Pagājušajā gadā mums upeņu nebija, nosala. Aronijas, piemēram, zied vēlāk, tās nenosalst, vismaz ogas ir. Smiltsērkšķi agrāk mums bija 2,5 ha, tagad 1,5 ha, jo izsala. Smiltsērkšķus lasām ar rokām, bet, tā kā tie ir asi, tad strādnieki nelabprāt piesakās. Cilvēkiem piedāvājam arī ogu pašlasīšanu, bet ļoti reti kāds atbrauc, jo šobrīd cilvēki ir ļoti slinki, pasaka, ka labāk nopirks. Ap 15.–20. jūliju upenes varēs lasīt. Mums četras upeņu šķirnes. Esam uzrakstījuši projektu jaunas tehnikas iegādei, līdz ar to iegādāts upeņu novākšanas kombains un dažāda veida agregāti, kas vajadzīgi saimniecībā. Lai arī Valters saimnieko, bet, kā jau teicu, dēls izvēlējās mācīties par robežsargu, un lauksaimniecība viņam šobrīd paliek kā hobijs. Stabulnieku pagastā iedzīvotāju skaits samazinās. Preiļu novadā pašlaik notiek pagastu apvienošanas reforma. No deviņām pagasta pārvaldēm paliks sešas, būs apvienības,” stāsta Skaidrīte Grigale. Skaidrītes enerģija ir apbrīnojama – bez darbošanās saimniecībā viņai ir arī valsts darbs. “Strādāju Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma Preiļu struktūrvienībā, tur māca pavārus, frizierus, stilistus, maizniekus. Es biju izglītības metodiķe, bet no 1. augusta būšu struktūrvienības vadītāja. Darba pietiek, jāmāca jaunatne strādāt. Tāpat esmu Preiļu novada pašvaldības deputāte. Atbraucu no valsts darba mājās, un sākas otrā maiņa. Tad, kad pēc darba meties iekšā zemē, rocies, rušinies, stresu var noņemt ļoti labi. Ļoti daudz jaunatnes aizbrauc uz ārzemēm. Saka: nav darba, nav darba, bet īstenībā te laukos nav strādnieku, ko paņemt, lai lasītu ogas vai ko citu darītu. Kuriem savas saimniecības, tie strādā jau paši, bet arī nav jaunatnes, kura gribētu ko darīt. Ja es būtu jaunāka – man to biznesa ideju ir tik daudz, ka nevaru visas realizēt. Uz klaja lauka var biznesu izveidot. Būtu tikai vēlēšanās,” saka Skaidrīte. Bet darbs saimniecībā te rit no rīta gaismiņas līdz vakara tumsiņai. Saimniecībā nekas nepaliek neizmantots. Ogas pārtop ievārījumos, sīrupos, sukādēs, augļu rullīšos un zefīros. No lavandām top tēja, cepumi, cukurs, sīrups, aromātiskie maisiņi. Skaidrīte izgatavo arī sojas vaska sveces un no ģipša veido sveču trauciņus. “Esam arī mājražotāji, tāpēc cenšamies izmantot visu, ko izaudzējam,” viņa saka. Papildu saimniecībai Skaidrīte vada meistarklases bērniem un pieaugušajiem. Tajās top sveces, tiek gatavotas zāļu tējas, cepti zefīri un iepazīti ārstniecības augi. Saimniecībā izveidota arī degustāciju zāle. “Mēs esam kulinārā mantojuma biedri,” saka Skaidrīte Grigale un turpina izrādīt saražoto. “Arī ķiploku ziedus marinējam, taisām ķiploku pulveri no ziediem, ko izmanto kā garšvielu. Pavasarī lasīju lazdu spurdzes, jo tās labvēlīgi iedarbojas holesterīnam, asinsspiedienam.” Nav iespējams pat visu pārskaitīt, ko Skaidrīte kā mājražotāja var piedāvāt. “Arī uz lielākiem tirgiem ar stādiem braucam, jo esam sertificēti stādu audzētāji,” teic “Vilkaču” saimniece. Saimniecībā tiek audzētas arī 12 vīnogu šķirnes, sparģeļi un daudzi jo daudzi citi augi. Tieši Skaidrītes Grigales vēlme nepārtraukti kaut ko izmēģināt un attīstīties padarījusi “Vilkačus” par vietu, kur līdzās bioloģiskajai saimniekošanai klāt ir arī radošums, zinātkāre un mīlestība pret savu zemi.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri