Reiz dzīvoja kāda večiņa, sauksim viņu par Helēnu, jo jaunībā bija dikti glīta, kā Trojas Helēna, kuras īpašums robežojās ar cara īpašumu. Cars, kā jau varens vīrs, aplika večiņu ar nodokļiem un priecājās, ka dālderi ripo viņa dārgumu lādē. Kādu dienu cars izgāja aplūkot savu īpašumu un ieraudzīja, ka večiņa rušinās savā dārziņā, un nodomāja pie sevis: “Skat, azbesta vecene, vēl lāpstu var cilāt, būs jāpadomā, kā varētu to vērst sabiedrības labā.”
Večiņa bija dikti veca un, aizgājusi pensijā vēl sazin kura jau sen neesoša cara laikā, kuram bija kalpojusi ar godu, bija nopelnījusi pat Ļeņina medaļu.
Cars nodomāja: “Bet man no viņas nekāda labuma, viens posts.” Tad cars atcerējās, ka ķēniņš viņam atļāva izdot likumus, tā teikt, saistošos noteikumus. Večiņa ir veca un glupa, tāpēc nesapratīs, kas ir saistošais noteikums un kas ir likums. Nu cars nosprieda, ka pietiks večiņai izklaidēties, visiem vajag strādāt, un ierakstīja saistošajos noteikumos: večiņai katru dienu, gaiļiem dziedot, jāceļas un jāsakārto cara īpašums līdz pulksten astoņiem no rīta (lai tad, kad cars būs pamodies un izgājis ieelpot svaigu gaisu, viņam nebūtu jāredz večiņa, bet varētu lūkoties no savas karietes uz glītām dāmām). Tā cars pārsvītroja likumu, kas paredz iespēju veciem un slimiem nestrādāt sabiedrības labā, un bija dikti lepns, ka ir gudrs vīrs.
Notikās tā, ka cars, kārtējo reizi aplūkojot savus īpašumus, brauca ar savu lepno karieti gar večiņas piemājas dārziņu un ieraudzīja, ka pie viņas ieradies dēls, kurš kalpo citam caram aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem. Un cars nosprieda pie sevis: “Hmm, vazaņķis tāds, ja jau viņš var atceļot pāri trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem, viņš jāiesaista mana īpašuma apkopšanā.” Tad cars sūtīja savu vagaru, lai tas paskatās, kurā brīdī viņa īpašumu večiņa nebūs sakārtojusi (trotuāru nebūs noslaucījusi), un rakstīja draudu vēstuli dēlam, kurš dzīvo aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, pieprasot par nesakopšanu 280 zelta dālderus. Kur večiņai ņemt tos dālderus? Jā, dēls viņai ir, bet kalpo kā priesteris tālā draudzē, kur viņa ienākumi — tik, cik mazā draudzīte saziedo dievnama uzturēšanai.
Priesteris Felikss ŠNEVEĻS P. S. Un tagad nopietni.
VID trenkā nelegālos strādniekus un pieprasa organizācijai, kas tādus izmanto, lai tie tiktu oficiāli pieņemti darbā, tiktu maksāts sociālais nodoklis, veselības apdrošināšana utt., bet Rēzeknes domi neviens netrenkā. Kāpēc? Latvijas valsts ir atļāvusi pašvaldībām izdot saistošos noteikumus, tātad Latvijas valsts ir atļāvusi verdzību. Ja cilvēks gūs traumu, apkopjot pašvaldības īpašumu, vai viņam Rēzeknes dome apmaksās ārstēšanos? Protams, nē. Tātad cilvēkam jāstrādā bez atlīdzības un bez kādām sociālajām garantijām, un jūs teiksiet, ka tā nav verdzība mūsdienu variantā? Jo, grozi, kā gribi, tas trotuārs nav večiņas zeme, tā ir piegulošā teritorija, par kuru mājas īpašnieks nav atbildīgs.
F. Š.
P. P. S. “RV” pēc mana lūguma painteresējās Daugavpils domē, kā tur tiek risināts piegulošo teritoriju sakopšanas jautājums, un, lūk, ko noskaidroja.
Ja iela ir ar trotuāriem, tos sakopj firma, kas uzvarējusi ielu un ietvju sakopšanas konkursā. Ja trotuāra nav (Daugavpilī ir tādas ielas), pensionāri saņem Sociālās pārvaldes norīkotu strādnieku palīdzību. Daugavpils domes Sociālajā pārvaldē, uzzinot par Rēzeknē valdošo kārtību, bija neizpratnē: kā var no vecāka gada gājuma mājas īpašniekiem pieprasīt sakopt pilsētas teritoriju (lai arī piegulošo) sakopšanu. Tā taču ir un paliek pilsētas teritorija.
F. Š.
Komentāri