Izlasīju domes avīzes “Rēzeknes Vēstnesis” 11. marta numurā publicēto lēmumu par Latgales kongresa simtgadei veltītās piemiņas vietas noformēšanu. Nav īsti skaidrs, kāpēc tika noraidīts domes Kultūras komisijas priekšlikums. Pieņemtais lēmums izraisa dziļu nožēlu.
Vispirms par tekstu uz pieminekļa. F. Trasuna citāts “Varai pīdar laiceiba, taisneibai — myužeiba”. Šis teksts, izrauts no konteksta, rada zināmu duālu sajūtu. To katrs var tulkot pēc savas izpratnes par varu, taisnību utt. Kam bija vajadzīgs tāds filozofisks jēdziens? Vai nebūtu bijis saprātīgāk pieņemt Raiņa domu: “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu.” Tā skaidri, saprotami ikvienam izsaka Latgales kongresa galveno ideju, jēgu.
A. Bartaševičs savā skaidrojumā par pieņemto lēmumu izsaka nožēlu par to, ka valsts plašsaziņas līdzekļi visiem spēkiem cenšas nopelt Rēzeknes domes prasmi radīt kaut ko ne tikai pilsētai, bet arī valstij nozīmīgu. Un tālāk seko teksts: žurnālisti saskatīja sensāciju tajā, ka projektu virza partijai “Saskaņa” tuva biedrība “Latgalieši”, kuras locekļu vidū ir godātas, visā novadā cienījamas personības, īsteni latgalieši. Diemžēl neko nezinu par šādu biedrību, kurā ietilpst “īstenie” latgalieši.
Iedziļinoties mēra teiktajā sakarā ar pieņemto lēmumu, gribu viņam jautāt par to, kāda ir domes prasme radīt valstij kaut ko nozīmīgu. Šis piemineklis nav tikai Rēzeknes, Latgales lieta. Tas ir nozīmīgs visai mūsu valstij, atgādinājums mums visiem.
Un te es nonāku pie valodas jautājuma. Manuprāt, uzrakstam bija jābūt valsts valodā, kas ir kā saikne starp visiem Latvijas novadiem. Valoda nedrīkst šķelt, bet gan tai jābūt vienotājai. Bet kā ir patiesībā, pieņemot šādu lēmumu par uzrakstu piemineklī?
Lai lasītāji nepārprot manis teikto. Es neesmu pret mūsu vietējo latgaliešu valodu, bet tomēr valstiski svarīgā objektā tekstam bija jābūt valsts valodā.
Pēdējā laikā par to izskanējis daudz dažādu prātojumu. Bet vai kāds dziļāk ielūkojies šajos apgalvojumos?
F. Trasunam, šim viedajam cilvēkam, bija savs redzējums. Viņam ir izkristalizēta, sistematizēta Latvijas novadu sadarbība, programma, ko viņš izklāsta laikraksta “Līdums” pielikumā 1916. gada decembrī. F. Trasuns raksta: “Mēs visi, kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši (Latgale tad ietilpa Vitebskas guberņā), esam viena nedalāma tauta, mums ir viena un tā pati latviska valoda, neskatoties uz daudz un dažādu izlokšņu starpību un vietām stipri samaitāto valodu. Apvienošana mums nepieciešami vajadzīga tautiskā, administratīvā un kultūras ziņā. Rakstu valodai ir jābūt tikai vienai, tai, kuru tauta jau ilgiem gadiem ir izstrādājusi un daiļojusi, neskatoties uz to, ka tautas mēlē pie mums pastāvēja un varbūt pastāvēs visas izlokšņu savdabības, izņemot ticības darīšanas, par kurām lai gādā atsevišķas baznīcas un to priekšniecība.
Mēs, latvieši, kā katoļi, tā pareizticīgie un protestanti, varam saderīgi strādāt pie kopīga tautiska darba, veicināt tautas labklājību, kultūru, kuplināt valodu un zinības.”
Cienījamie lasītāji! Domājiet, vērtējiet, kāpēc radies tāds domes lēmums.
R. RUNDĀNE
Rēzeknē
Komentāri