Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur tēvi un brāļi mira no bada un slimībām. Sievietes un bērnus specnometinājuma apstākļos izvietoja galvenokārt Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala sādžās. Viņiem īpaši smags bija izsūtījuma pirmais posms — 2. pasaules kara gadi, kad smagā darba un slimību dēļ daudzi nomira. Kāda krievu dziesma vēsta, ka tas bija svētais karš. Melīgas propagandas rezultātā izsūtītie tika dēvēti par fašistiem, attiecīgi pret viņiem izturoties. Jeņisejas upes lejastecē ir vieta, kuru dēvē par Nāves salu, — Agapitova. 1942. gada rudenī tur izsēdināja 700 cilvēkus, tostarp latviešu mātes ar bērniem. Pavasarī dzīvi bija palikuši 70, izglābās seši latviešu bērni, kuru intervijas ir grāmatā. 1946. un 1947. gadā, pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas Bērnunama daļas darbinieku uzņēmībai un pūlēm, vairāk nekā tūkstotis 1941. gada 14. jūnijā aizvesto bērnu — galvenokārt bāreņu un pusbāreņu vecumā līdz 16 gadiem tika pārvesti uz Latviju, atdoti audzināšanā viņu radinieku ģimenēs vai ievietoti bērnunamos. Diemžēl ar to viņu moku ceļi nebeidzās. Daudzus no viņiem varas orgāni vēlāk pa etapu atkal nosūtīja uz agrākajām nometinājuma vietām, no kurām Dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu vidū. Arī tagad Sibīrijā dzīvo 1941. gadā izsūtīto pēcteči. Esam mērojuši tūkstošiem kilometrus. Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos, kur palikušie bērni šobrīd ir sirmgalvji un invalīdi. Viņiem nolaupīta ne tikai Dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanas politika viņiem atņēmusi arī dzimto valodu, daudzi no viņiem vairs nespēj latviski sazināties. Dažs no viņiem ir dzīvojis ar cerību, ka vecumdienās nokļūs vismaz kādā Latvijas nabagmājā, šis sapnis kļuvis tikai par sapni, jo viņus no Dzimtenes šķir robeža, kas vairs nav tik vienkārši pārejama. Braucot mājup no Sibīrijas, ikreiz bijām iespaidu pilni par šīs zemes dabas krāšņumu, mums bija uzfilmēti materiāli, intervijas, taču vienmēr mēs vedām līdz arī kādas ceļojumā iegūtas dziļas personīgas izjūtas. Un tās bija skumjas un neizzūdoša vainas sajūta… Tie, kuri atgriezās, ir laimīgi, jo viņi ir Dzimtenē, bet vientulību, ciešanas, badu un postu, tuvinieku zaudējumu nekas nevar aizstāt. Tas atstājis sekas daudzu paaudžu garumā. Katrs stāsts ir liecība un piemiņa par brāļiem un māsām, kuri palika mūžīgajā sasalumā. Skaita ziņā otra lielākā tauta, kas cieta 1941. gada deportācijā, ir ebreji. Tie, kuri izglābās, atgriezās Latvijā, bet viņu tuvinieki bija iznīcināti 2. pasaules kara laikā. 70. gados lielākajai daļai izdevās izbraukt uz Izraēlu. Mēs intervējām Sibīrijas bērnus arī tur. Esam intervējuši 670 cilvēkus Latvijā, Krievijā, Izraēlā, Amerikā. Esam saņēmuši daudz gaismas, mīlestības un cerības apliecinājumus mūsu Latvijas nākotnei. Gribam to nodot nākamajām paaudzēm.
Dzintra GEKA,
fonda “Sibīrijas bērni” dibinātāja
Komentāri