Ieraudzīt kaut ko tādu, kas pārsteidz, iepriecina, liek domāt, apcerēt? Lai piepildītos tāda vēlēšanās, nemaz nav jābrauc uz tālām aizjūras zemēm. Pat jūsu dzimtas māju tuvumā var būt kāds akmens, ko no Zviedrijas kalniem šurp savulaik atnesuši ledāji. Un koks jūsu vecvecāku celtās mājas pagalmā? Cik tam gadu? Un, raug, tai vīksnai, kas Janopoles apkaimē aug
(attēlā)
? Vēl pagājušā gadsimta vidū vietējie seniori zināja nostāstus par to, kā zem šīs vīksnas tālie senči noteiktās viņiem zināmās dienās dziedājuši ražas un labas veselības dziesmas. Novietojuši koka zaros Dievmāmiņas svētbildi, pirms pāris gadsimtiem šurp izlūgt svētību laukiem un darbiem nākuši apkaimes zemnieki… Zinātnieki saka, ka vīksnas koks nav pārāk liels ilgdzīvotājs — 100, 150 gadu. Janopoles Upurvīksnas mūžs skaitāms vairākos gadu simtos — koks, vēju lauzts, cilvēku un zibeņu kropļots, atradis spēku dzīt jaunas atvases, celt zaru kroni pretī saulei. Pēc brīnumiem nav jābrauc uz tālām zemēm. Tie ir mums apkārt. Tikai mēs bieži vien esam par kūtriem tos izzināt un, galvenais, neprotam šos brīnumus sargāt un saglabāt nākamajām paaudzēm…
Māra NIZINSKA
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri