Nesen svinējām svētkus — Maltas 80 gadu jubileju. Nav īpaši liels vecums, bet cienījams gan. Mums ir ar ko un par ko lepoties. Galvenais — vēsture un ļaudis. Ir Romas katoļu baznīca, ir pasta zirgu stacija, ir vecā, bet mūžam jaukā upe, kas nemitīgi cīnās ar piesārņojumu, ir daudz gaišu prātu un celtņu. Kā mūsdienu modernisma paraugs — jaunuzceltais daudzfunkcionālais sporta komplekss un modernā Mūzikas skola.
Vecā mūzikas skola jau sen stāv noskumusi un tukša. Iesākta, bet nepabeigta tukša stāv otrās aptiekas telpa pie “Top” veikala. Arī baznīcas restaurācijas darbi apstājušies.
Maltas pamatiedzīvotāji ir vecāka gadagājuma cilvēki, kurus bieži var sastapt, ar pūlēm kāpjot kalnā ceļā uz poliklīniku. Ja palaimējas, atpakaļ kāds atved ar mašīnu. Ja nē, jāatpūšas ceļmalā un jāiet vien tālāk. Zāles var nopirkt vienīgajā aptiekā centrā. Pie lielveikala “Top” labi ļaudis ierīkoja telpas otrai aptiekai. Pēc gada uzbūvēja kāpnes iebraukšanai ar ratiņkrēslu. Atkal viss apstājās. Cilvēku rosību nesagaidījusi, sāk protestēt pati daba — caur kāpņu režģiem spraucas lekna zāle. Otrā pusē pa reizei apsēžas uz mūra kāds garāmgājējs: “Labi būtu, ja būtu…” Mūzikas skolā vai pagasta mājā cilvēki gaidīja Maltas doktorātu, bet nesagaidīja. Gaida joprojām. Gadi iet, cilvēki dzīvo ar cerību, kas pamazām aiziet līdz ar pašu gaidītāju. Arī Maltas sociālās mājas iemītniekiem vajadzīgs telpu paplašinājums, tas būtu realizējams, ja doktorāts strādātu Maltā.
“… virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks!” — nav dūres, nav spēka.
Mēs mīlam savu zemi un dzimto vietu Maltu. Ir skumji, ka vienkāršas, tautai ļoti vajadzīgas lietas netiek risinātas, bet bremzētas.
Maltas iedzīvotāja
(autores vārds un adrese redakcijā)
Komentāri