— Dzidra, kur jums tās milzīgās enerģijas rezervuārs, no kura var tik daudz smelt?
— Domāju, ka tas no dzimtas, no paaudzēm. Mēs taču esam dzimuši īstos laukos, auguši īstos lauku cilvēkos. Ja ticēt leģendām, bokonīši pārbriduši purvus, aizaugušus ezerus, tikuši uz smilšainiem pauguriem un te ir izdzīvojuši. Mums ir svarīgas vēsturiskās vērtības, svarīgi nodot stafeti no paaudzes paaudzē. Mums gribas turēties kopā. Šeit dzīvoju gandrīz visu mūžu. Mani mazbērni Bokonūs jau ir sestā paaudze. Vienmēr esmu sacījusi, ka nav jābrauc pasaulē, jābūt savas zemes saimniekam, jāturpina dzimta. Un mans dēls Guntis Naglis ir riktīgs zemnieks, cīnās, strādā ar titānisku spēku, manuprāt, pat jau par daudz. Mūsu Nagļu dzimtā vienmēr ir bijuši ļoti stipri vīri. Laikā, kad bija liegts iebraukt mežā ar kādu tehniku, viņi baļķus sanesa no meža ar rokām un uzbūvēja kulu jeb riju labības kaltēšanai. Manam vecvectēvam zemes gabals Bokonūs iedots tamdēļ, ka viņš bijis ļoti labs strādnieks. Visi senči bijuši stipri un izturīgi. Laikam tas spēks tiek pārmantots paaudzēs. Dēlam aug divi dēli, tāpēc ceru, ka maiņa būs. Tagad arī meita Sanita dzīvo Bokonūs. Viņai ir trīs meitas.
Ilze SONDORE
AUTORES foto
Komentāri