Pirms dot vārdu pašai rakstniecei, Rēzeknes Centrālās bibliotēkas direktores vietniece Ruta Suseja pastāstīja, ka Aijas Mikeles (Zujas) grāmatas bibliotēkas lasītāju vidū ir visnotaļ iecienīta lasāmviela. Kad pirms tikšanās Aija sacīja, ka ir gatava atklātai sarunai, neiedziļinājos viņas teiktajā, bet, kad Aija sāka runāt, sapratu, ko viņa ar to domājusi: mēs paši, mūsu pasaules uztvere, attieksme pret cilvēkiem un notikumiem nāk no bērnības, no redzētā, dzirdētā un pārdzīvotā. Bet… atgriezīšos pie romāna. Tā pamatā esot patiess notikums, kas gan savulaik noticis Ļeņingradā (tagad — Sanktpēterburgā). Aija stāsta, ka pirms daudziem gadiem, vēl meitene būdama, to paslepen noklausījusies no pieaugušajiem. “Kritušo eņģeli” atvēra Aijas literārais domubiedrs Artūrs Dilevka, kurš nolasīja jauniznākušās grāmatas fragmentu, radot intrigu klausītājos. Un intriga izdevās: visas grāmatas, kas bija prezentācijā, tika izpirktas. Jāpiebilst, ka Aija Mikele savu jauno detektīvu uzdāvināja Rēzeknes Centrālajai bibliotēkai un Viļakas bibliotēkai. Kamēr Aija dalīja autogrāfus, es uzrunāju viņas skolotāju Regīnu Noviku, kura, neraugoties uz bagāto gadu nastu, bija ieradusies, lai sveiktu savu bijušo skolnieci. Skolotāja atcerējās, ka latviešu valodu un literatūru Aijai mācījusi vien divus trīs gadus, ka Aija bijusi kārtīga skolniece, kura vienmēr centusies visu izdarīt “perfekt”. “Ja viņa būtu kļuvusi par skolotāju, tad arī, es domāju, būtu perfekta,” sacīja sirmā skolotāja.
(Sarunu ar Aiju Mikeli lasiet “RV” ceturtdien.)
Radošo dzirksti vēl daudziem romāniem vēlot —
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA
ATTĒLĀ: Aija kopā ar māsīcām (no kreisās) Zinaīdu Lovniku un Regīnu Ogriņu un viņu dzīvesbiedriem Voldemāru un Guntaru.
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri