— Tavi pirmie romāni iznāca ik pēc gada, pēc tam tava dzīve samezglojās tā, ka desmit gadus vispār neko neesi rakstījusi. Desmit gadi — ilgs pārtraukums līdz “Kritušajam eņģelim”. Kā top stāsts? Kā tas notiek ar tevi?
— Jābūt kaut kādam impulsam. Piemēram, varu iet pa ielu, un tad nāk impulss, kas var būt gan kāda skaņa, gan smarža vai nejauši pēkšņi saklausīts vārds. Un kaut kas prātā sāk veidoties, atnāk galvenie varoņi, un es jau apmēram zinu, kas būs beigās, kam jābūt beigās. Pa vidu varoņi dzīvojas, kā viņiem pašiem patīk, es tikai pierakstu, vārdu sakot, ganu. Laika posmi, kuros top romāns, ir atšķirīgi, piemēram, savu trešo grāmatu “Spāņu duncis” uzrakstīju trijos mēnešos. Pusgada gada laikā romānu mierīgi var uzrakstīt.
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri