Tie, kuri jau iepazinuši šīs Stirnienes pusē dzimušās viedās sievietes citus darbus, mazo grāmatiņu ņems rokās ar bijību un klusu prieku. Šīs rakstnieces darbi vienmēr sagādājuši gan dziļu pārdzīvojumu, gan prieku par it kā pērļu virtenē savērtiem vārdiem, kas veido aizkustinošus stāstus par dzīvi un dzīves ceļā sastaptiem cilvēkiem. Viņas mūžs, kā daudziem P. Zalānes paaudzes cilvēkiem, bijis šerpu, sāpīgu un pat baisu 20. gadsimta notikumu — kara, deportāciju, varas brutalitātes apsvilināts. Bet nekādi, pat vissāpīgākie pārdzīvojumi nespēja Paulīnes dvēseli ietērpt šerpuma bruņās. Gluži otrādi — pārdzīvotais iemācījis viņu ieklausīties koku, puķu valodā, saprast, par ko runā dzīvnieki. “Bet tie cilvēki, kuri lopiņus mīl, zina, ka tiem, tāpat kā cilvēkiem, ir katram savs raksturs. Pat dumās aitas var būt pavisam gudras. Vistas un citi mājputni mūs aprunā. Ja tikai mēs saprastu, ko tie par mums saka…” Aizkustinošs stāsts par to, kā raudāja… govis, kad Paulīnes ģimenei bija jādodas bēgļu gaitās. “Arī dzīvnieki ir Dieva radības, kuri nav Dievam sagādājuši tādas sāpes, kādas sagādā cilvēki.” Pārstāstīt grāmatu nevar. Tā jāizlasa, jāiedod izlasīt bērniem. Paldies rakstniecei, paldies Latgales Kultūras centra izdevniecībai un Jānim Elksnim par tādu sirsnīgu grāmatu!
Māra NIZINSKA
Komentāri