— Kā tu sevi raksturo kā sievieti? Kāda tu esi mājās savā ģimenē?
— Es laikam tomēr esmu diezgan paklausīga sieviete attiecībā uz saviem diviem vīriešiem — vīru Arni un dēlu Kristeru mājās. Tā īpašība man acīmredzot no tēva mantota. Kādreiz mēs mājās bijām trīs sievietes — mamma, māsa, es. Mamma mums diezgan valdonīga, ar strauju raksturu, skaļa sieviete. Arī man tas skaļums ir, bet tajā pašā laikā esmu pakļāvīga. Tēvs bija vienmēr mierīgs. Man ļoti patika, kā viņš spēja uzklausīt, visu nolīdzināt sadzīviskos strīdos. Tieši tēvs bija tas mierinātājs. Bērnībā virs durvīm bija piestiprināts žagars, ar kuru mūs baidīja it kā paps, bet viņš nekad to nepaņēma rokās, tikai mamma. Atceros, reizēs, kad dabūju no mammas bārienu vai pērienu, paps mani apsēdināja blakus un mēs kopā izrunājām un izanalizējām, kāpēc tā ir noticis, kur ir mana vaina. Un man liekas, ka tās situācijas arī izveidoja manī to sievieti, kura ir tagad. Toreiz sevī nodomāju, ka nekad nebāršos uz saviem bērniem par sīkumiem, piemēram, par sasistu krūzīti. Tā krūzīte taču katram var izkrist no rokām. Kā arī nekad fiziski nesodīšu bērnus, bet vienmēr mēģināšu izrunāties. Strīdēties man nekad nav paticis. Es varu sadusmoties uz dažām sekundēm, bet ļoti ātri dusmas atlaižu. Darbs ir nervozs, un, protams, kādreiz mājās nenoturos. Un tad man ir kauns par sevi, ka esmu uzbļāvusi. Bet es vienmēr mēģinu visus stūrus nogludināt.
Ilze SONDORE
AUTORES foto
Komentāri