Ko jaunu varam pārdzīvot, ja svinam Kunga Augšāmcelšanās svinības jau kuro gadu mūsu dzīvē? Varbūt vērts arvien no jauna apzināties, ka šie svētki ir tādi pretestības un shēmu laušanas svētki. Kādēļ? Skaidrs, ka Jēzus, kurš nomira, ir atkal dzīvs un valda. Shēma vai, pareizāk sakot, taisnība ir tāda, ka mirušais nevar iziet pats no kapa, turklāt vēl dzīvs! Shēma vai, pareizāk sakot, taisnība ir tāda, ka tie, kuri ir redzējuši kāda cilvēka nāvi, piedalījušies bērēs, nesludinās, ka apbedītais ir atkal dzīvs starp dzīvajiem. Shēma vai, pareizāk sakot, taisnība ir tā, ka nebija viegli kādu pārliecināt par Jēzus augšāmcelšanos, līdz laikam… Sv. Pēteris nešaubās, ka tie, kurus viņš uzrunāja, ir dzirdējuši par Jēzu, varbūt pat bijuši Viņa mācības, ciešanu un nāves liecinieki. Pēteris apzinās, ka tagad pienācis laiks sludināt ko tādu, kas nekad agrāk nav noticis. Protams, daži varēja būt bijuši liecinieki Nainas jaunekļa vai Lācara augšāmcelšanai, taču tas nebija tas pats. Jēzus augšāmcelšanās nav vienkārša atgriešanās no nāves šajā laicīgajā dzīvē, galu galā mūža beigās vienalga nomirstot. Augšāmcelšanās iziet tālu ārpus vēstures, kaut tajā rod savu iesākumu.
“Bet mēs esam liecinieki, (..) mēs, kas ar Viņu ēdām un dzērām pēc Viņa augšāmcelšanās,”
lasām Apustuļu darbu grāmatā.
(10,39-41)
Un runa nav par kādām svinībām vai — kā šodien mēdz teikt — korporatīvu, ar ko mums saistās ēšana un dzeršana (dažiem īpaši dzeršana!). Tas ir apstiprinājums un apliecinājums Jēzus miesiskajai identitātei. Mācekļi neredzēja garu, jo tas nevarētu neko ēst, bet Jēzus it kā speciāli parādījās tur, kur bija kaut kas ēdams, vai pat tiešā veidā jautāja — kā pie ezera:
“Vai jums ir kas ēdams?” (Lk 24,41)
Bet tie Viņam iedeva ceptas zivs gabalu… Apustuļi bija augšāmcelšanās liecinieki. Kādas ir tāda liecinieka pamatiezīmes? Vispirms: pashāls jeb Lieldienu domāšanas veids, pashāls darbs ar sevi, pashālā gaidīšana. Augšāmcelšanās liecinieks pāriet no tīri cilvēciskas domāšanas uz pashālu domāšanas veidu. Pat Jēzus mācekļiem tas nācās grūti. Viņos nereti virsroku guva politiskais, kā, piemēram, tajos divos, kuri devās uz Emmaus:
“Bet mēs cerējām, ka Viņš atbrīvos Izraēli.”
Augšāmcelšanās liecinieki nav politiķi, jo tie redz — vai dažkārt neredz vai negrib redzēt — cilvēku problēmas un mēģina (vai nemaz nemēģina) rast to risinājumu tikai šeit virs zemes. Ticīgs cilvēks galīgo problēmu risinājumu redz ārpus zemes debesu godībā, kā parādīja Jēzus —
per Crucemadlucem
— caur krustu uz godību. Būt augšāmcelšanās lieciniekam nozīmē arī ik dienas no šīs zemes doties garīguma augstumos, un tam nepieciešama Dieva žēlastība. Runājot par pashālo gaidīšanu, nav jābrīnās, jo taču katrā Sv. Misē pēc konsekrācijas sakām:
“Mēs vēstīsim par Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai.”
Šīs pashālās gaidas īpaši pārdzīvojam Kunga dienā, kas ir svētdiena. Šodiena ir īpaša, to saucam par Lielo dienu, taču katra svētdiena ir laiks, kad Kristus sevišķā veidā sniedz mums savas augšāmcelšanās augļus. Mēs zinām, ka Lieldienu rītā visi steidzās. Marija Magdalēna steidzās uz kapu. Ieraugot to tukšu, viņa skrēja pie apustuļiem, apustuļi skrēja uz kapu. Visi skrēja. Vai šajā steigā viņi varēja aizskriet garām Tam, kurš Augšāmcēlies, vai nokavēt kā Toms, kuram pietrūka ticības un kurš noteikti gribēja pieskarties, lai ieticētu. Ne velti sv. Augustīns saka:
“Es baidos, ka tad, kad Kristus ies man garām, es Viņu nepamanīšu. Viņš var neatgriezties vairs.”
Protams, apustuļi Jēzu sastapa. Taču šodien var rasties sajūta, ka Kungu mēģina no mums paņemt prom, ka Viņam arvien mazāk vietas ir šajā mūsu pasaulē. Un arvien mazāk laika mums, lai satiktos ar Augšāmcēlušos, lai zināmā mērā pieskartos mūžībai, jo tik ļoti esam iegrimuši laicīgajā. Mūsu acis sasaistījis materiālais, taustāmais, tas, ko spējam aptvert ar paša prātu, taču šis prāts kļūst arvien aprobežotāks un vairs nepieļauj noslēpumu. Viena no mūsu prāta bezpalīdzības izpausmēm ir svētdienas desakralizācija, noniecināšana. Tas ir viens no lielākajiem mūsdienu kristietības kritieniem. Par nožēlu… Šodien svinot gaišos un cerīgos mūsu Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētkus, padomāsim, vai ar mums nav tā, kā saka dzejnieks:
“Tik daudz augšāmcelšanos jau pagājis, bet mana sirds ir šāda tāda. Tik daudz procesiju ar zvaniem, jau tik daudz “Alleluja”, bet mans svētums ir caurumains…”
Tomēr ļoti gribētos cerēt un to arī visiem šajos līksmajos svētkos novēlu, lai mēs saskaņā ar sv. Pētera vārdiem zinām, “kas notika ar Jēzu no Nācaretes”.
Viņš ir augšāmcēlies, patiesi augšāmcēlies!
Alleluja!
Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps
Jānis BULIS
Komentāri