Sieviešu biedrības “Sidrabrasa” nometnes pirmās dienas vakarā bija iespēja uzkāpt Lielā Liepu kalna skatu tornī. Kāpiens kalnā, Latvijā augstākā skatu torņa pievarēšana, cīņa ar bailēm, izcilā dabas ainava, kas pavērās no skatu laukuma, vējš, saule — viss kopā radīja milzīgu emocionālu pacēlumu, adrenalīns asinīs kūsāt kūsāja, tāpēc, atgriežoties automobiļa salonā, prāts bija mazliet “nostājies maliņā”. Rezultāts “prāta atvaļinājumam” nebija ilgi jāgaida. Visas draudzīgi savu šoferētāju nokomandējām: “Taisni! Brauc taisni!” Kad šoferīte pēc pāris kilometriem sāka taujāt, vai mēs pareizi braucam, draudzīgi uzsaucām, ka viss ir pareizi, bet, kad vēl pēc pāris kilometriem nozuda jebkādas civilizācijas pazīmes, ceļš vairs nemaz neizskatījās pēc ceļa, kļuva aizvien mitrāks, šaurāks, sāka līdzināties naža asmenim un, uzbraucot kārtējā pakalnā, priekšā atklājās milzīga ūdens lāma, pēkšņi visas sapratām: “Nu ir s… !” Brīdi klusējām, tad sākās variantu meklēšana. Zvans glābējiem atkrita, jo mobilajiem nebija tīkla pārklājuma. Kājām atgriezties līdz Liepu kalnam jēgas nebija, jo visi prom, bet līdz nometnes vietai “Rāznas stāvkrastos” ai (!) cik daudz kilometru. Kāda piedāvāja kāpt ārā un visām draudzīgi mēģināt auto ar rociņām pacelt, pastumt — varbūt izdosies autiņu dabūt otrādi. Tai brīdī šoferīte nokomandēja: “Mieru! Tikai mieru! Mēģināsim! Nu, bitīt (tā tika uzrunāta mašīnīte), turies!” Pa centimetram… Pa milimetram… Uz šaura un mitra ceļa, kur malās palieli akmeņi, mežizstrādes atliekas, celmi, autiņš tika filigrāni izrullēts pareizajā virzienā. Tā atvieglojuma nopūta, kas atskanēja salonā, gandrīz mašīnai jumtu nocēla, bet šoferīte Ilga Mestere vien noteica: “Nav pirmā reize, kad jānoturas uz naža asmens.”
ARĪ UZ NAŽA ASMENS NOTURĒTIES

Komentāri