Sekojot līdzi peripetijām administratīvi teritoriālās reformas sakarā, nevarēja nepamanīt, ka Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) prasīja pašvaldību lietu ministra demisiju, ka no LPS izstājusies Daugavpils, ka Ministru kabineta (MK) sēdē 17. septembrī tika skatīts un atbalstīts VARAM sagatavotais konceptuālais ziņojums “Par administratīvi teritoriālo iedalījumu”, kuru LPS nesaskaņoja un pret kura tālāku virzību iebilst gan LPS, gan liela daļa pašvaldību. Šajā sēdē pašvaldību viedoklis tika uzklausīts, bet ne sadzirdēts, uzskata LPS.
Jautājumu ir daudz, bet atbilžu nav.
Nereti no rītiem, braucot uz darbu, klausos radio, kur izvērsta VARAM jebšu, precīzāk būtu sacīt, ministra J. Pūces kampaņa — atbildes uz iedzīvotāju jautājumiem par administratīvi teritoriālo reformu, un ķeru sevi pie domas, ka tās atbildes ir tik tukšas…, bet tukša muca jau tālu skan.
Kopš 2009. gada pašvaldību reformas pagājuši vien desmit gadi. Tas nav daudz, bet zināma pieredze ir uzkrāta. Tāpēc šķita likumsakarīgi Rēzeknes novada domes priekšsēdētājam Monvīdam Švarcam uzdot tos jautājumus, uz kuriem publiskajā telpā neesmu dzirdējusi atbildes no ministra mutes.
Kāpēc jaunajā reformas modelī dažas pašvaldības pārmaiņas neskar, kāpēc, piemēram, Līvānu vai Alūksnes novads varēs pastāvēt, bet Rēzeknes novads, kas ir viena no lielākajām pašvaldībām Latvijā, nē? Vai ar šo reformu netiek mērķtiecīgi mazināta pašvaldību (LPS) ietekme, vai Valsts kontroles (VK) pārmetumi pašvaldībām par sporta un kultūras centru būvēm kā nelietderīgiem tēriņiem arī nav instruments pret pašvaldībām? Par ko liecina Daugavpils izstāšanās no LPS? Kā galu galā mani, Dricānu pagasta iedzīvotāju, ietekmēs reforma, vienā pašvaldībā apvienojot Rēzeknes pilsētu un Rēzeknes novadu — divas tik lielas un dažādas pašvaldības?
Uzklausījis jautājumu birumu, M. Švarcs nopūtās. Sapratu, ka arī viņam nav atbilžu uz maniem jautājumiem. Bet ir viedoklis par notiekošo.
— Jāsāk ar to, ka administratīvi teritoriālā reforma jau bija nobriedusi līdz ar brīdi, kad beidzās iepriekšējā reforma. 2009. gadā, kad atbilstoši likumam tika veidoti jaunie novadi, “pateicoties” dažādiem politiskiem kompromisiem, administratīvi teritoriālā karte tika uzzīmēta, pieļaujot vēl lielākas atšķirības starp pašvaldībām gan lieluma, gan spēju ziņā, kādas tās bija līdz reformai. Jau tobrīd bija skaidrs, ka nav iespējams normāli plānot un normāli veidot viendabīgu valsts teritorijas attīstību.
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA
Komentāri