Mēs rakstām, jo joprojām esam “Popielas”, ko rīkoja Jauniešu dome un Radošo pakalpojumu centrs “Zeimuļs”, atbalstīja pilsētas dome un daudzie sponsori, iespaidā.
Šoreiz “Popielas” tēma bija “Lauki pret pilsētu”, precīzāk — “Village Vs City Royal battle”. Tēma 15 — 16-gadīgiem pusaudžiem smaga, bet acīmredzot aktuāla.
Pasākuma sākotnējā ideja ir tāda, ka jaunieši apdomā aktuālo tēmu un pēc tam pauž savas domas par to bez vārdiem — ar mūzikas, dejas, tēlu palīdzību. Ideja ir interesanta, “Popielai” vienmēr bijis daudz skatītāju, vienmēr bijis prestiži kļūt par tās uzvarētāju.
Diemžēl pēdējos gados pasākuma līmenis vairs nav tik augsts. Taču tas, ko parādīja šogad, ir absolūts degradācijas un vulgaritātes triumfs.
Uzreiz teikšu, ka bērni nav vainīgi. Vainīgi ir pieaugušie — pedagogi, režisori, vadītāji utt., kuri nepateica priekšā, neievirzīja, nenokontrolēja un nepaskaidroja elementāras lietas.
Rodas jautājumi šī pasākuma iniciatoriem un atbalstītājiem.
Jautājums pasākuma ideologiem: ar kādu mērķi tiek rīkoti tādi pasākumi? Skaidrs, ka pilsētas un novada draudzības saišu stiprināšana, pašizpausmes iespējas un tradīciju turpināšana ir svarīgas, taču daudz svarīgāks ir audzinošais moments. Pusaudžiem ir jāiemāca elementāras lietas — kas ir labi un kas ir slikti. To, kas pieļaujams noteiktā sabiedrībā un noteiktos apstākļos, kategoriski nedrīkst rādīt uz skatuves. Īpaši, ņemot vērā auditoriju, kurai šis pasākums tika paredzēts, jo pārsvarā uzstājās un to visu skatījās pusaudži.
Jautājums režisoram: vai rupji joki, pusaudžu iedomas, ka laucinieki ir degradējoša tauta ausainēs un vateņos, dejas seksuāla rakstura tekstu dziesmu pavadībā ir radošums un jauniešu pašizpausme? Mēs nemaz nerunājam par idejām, ko dažas komandas lika lauku un pilsētas pretstatīšanai. Latviešu kultūras pamats ir folklora, kas nākusi no laukiem. Lauki — tās ir dejas, dziesmas, dzīvesveids, vērtības, ģimenes kults un smags darbs. Jā, ir pieļaujami joki, anekdotes par lauku iedzīvotāju vienkāršību un vientiesību. Taču it visā jāievēro mērenība un takta sajūta. Mēs uzskatām, ka to visu jauniešiem jāpaskaidro pieaugušajiem, izglītotajiem cilvēkiem, kuriem ir pieredze darbā ar viņiem.
Jautājums pasākuma rīkotājiem un kuratoriem. Mums ir ļoti daudz metodiķu, koordinatoru. Vai kāds no viņiem painteresējās, kas vispār notiks uz Austrumlatvijas labākās koncertzāles mazās skatuves? Vai zāle, kas ir repertuāra izvēles gaumes paraugs, pieļauj tādu zemas kvalitātes un raudzes uzvedumu? Starp citu, skatītājiem par to bija jāsamaksā pieci eiro. Salīdzinājumam — biļetes uz pianista Daumanta Liepiņa koncertu, kurš šajā pašā zālē spēlēs Bēthovena sonātes, varēja iegādāties par septiņiem eiro.
Jautājums žūrijai. Vai tiešām jūs domājat, ka tā bezgaumība, bet reizēm pat piedauzība, kas notika uz skatuves, ir pelnījusi balvas un rīkotāju pateicību? Visdrīzāk jūs kļuvāt par situācijas ķīlniekiem — jūs palūdza būt žūrijā, un jūs izdarījāt savu darbu.
Vēlreiz uzsveram — mēs neapvainojam bērnus. Savas nelielās dzīves pieredzes, neziņas, mūsdienu popkultūras iespaidā viņi vēl nesaprot dažas lietas. Taču mums, pieaugušajiem, jāpaskaidro, jāparāda, ka ir mūžīgās vērtības, skaistas jūtas, augstā māksla.
Jā, bija komandas, kuru priekšnesums neizraisīja kauna sajūtu un vēlmi aizgriezties. Paldies tām!
Ir tāds teiciens: “Trivialitāte ir ne tikai rupjība, bezgaumība, banalitāte un vulgaritāte, bet tas viss kopā, ja to cenšas piesegt ar skaistumu, graciozitāti, savdabību.” Mūsu gadījumā piedauzība centās izlikties par radošumu un pašizpausmi. Diemžēl.
Ludmila RAGINSKA,
Rēzeknes 6. vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā
Liāna BROKA,
Rēzeknes 6. vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā
Larisa KRAVČENKO,
Rēzeknes 6. vidusskolas kulturoloģijas un mūzikas skolotāja
Komentāri