“Esmu no Dekšāres pagasta Sondoru ciema, skolā gāju Varakļānos. Pamatskolas laikā man labi padevās zīmēšana: skolotājs Piļpuks katru gadu virzīja dalībai vizuālās mākslas olimpiādēs rajona līmenī, un no Madonas vienmēr atgriezos ar godalgām. Skolotājs palīdzēja ar padomiem, un ļoti daudz deva tas, ka man netipiski tam laikam (pagājušā gadsimta 70-to gadu beigas, 80-to gadu sākums) bija bagāts krāsu arsenāls: mīksti, vidēji mīksti un cieti zīmuļi, dažāda veida krāsas, milzīgs penālis. To visu palīdzēja sagādāt krustmāte, kura dzīvoja un strādāja Rīgā. Ja pilsētniekus skolēnu brīvdienās “deportēja” uz laukiem, tad man bija “izsūtījums” uz galvaspilsētu. Atklāti sakot, Rīga man patika. Krustmāte vienmēr veda uz zooparku, muzejiem, izstādēm… Tas viss deva tik daudz iespaidu! Likās, Rīgā ir pavisam cits gaiss, tāds, kas tevi mazliet piepaceļ virs zemes, dod grūdienu attīstībā,” ar sirsnīgu smaidu stāstu par sevi aizsāk Silvija Vecstaudža.
Iveta DIMZULE
ATTĒLĀ: Silvija Vecstaudža pie savām gleznām.
AUTORES foto
Komentāri