Jāsaka, ka Olga, būdama apdāvināta daudzās jomās, neatstāj nepamanītu nevienu Dieva doto talentu un cenšas to spodrināt. Viņa prot ne tikai avīzei uzrakstīt vai aizraujoši Latvijas radio pastāstīt. Olga spēj arī dziesmu sacerēt un stiklu apgleznot, krustdūrienā Dievmātes svētbildi vai kādu citu gleznu uzburt, ekskluzīvu tērpu pašūt vai noadīt, bērnunamā ar likteņa pabērniem padarboties; festivālā savas muzicēšanas spējas uz tibetiešu skanošajām bļodām nodemonstrēt. Olgas vaļaspriekus ne saskaitīt. Žurnāliste Olga daudzus gadus ar degsmi veltījusi televīzijai, taču viņas sirdslieta ir teātris. Kopš bērnības par teātri sapņojusi. Vidusskolu beidzot, kad dzimtajā pilsētā profesionālā teātra studijā gājusi un šaubījusies par tālākām studijām, viņas skolotājs Nopelniem bagātais aktieris Pjotrs Kapralovs teicis: “Ja teātris ir tavs, tas nekur nepazudīs.” Un nepazuda arī. Pēc 10 gadiem, kad ģimenē otrais puika piedzimis, īstenojusi savu loloto sapni: aizgājusi uz Rēzeknes Krievu tautas teātri. Daudzas lomas bijušas. “Kura vismīļākā?” pajautāju. “Nikolaja Koļadas lugā “Visaptverošs”. Tā bija liela iespēja uz vecā “Jorika” skatuves. Esmu pateicīga režisoram Igoram Mihailovam un savai lieliskajai partnerei Larisai Beilo,” saka Olga. Diemžēl šodien, šajā steidzīgajā laikmetā, Tautas teātrī nav viegli strādāt, nav viegli uz mēģinājumiem aktierus kopā sapulcināt. Turklāt Tautas teātra mantinieks, “Nabaga Joriks”, varētu teikt, par profesionālu studijteātri “Joriks” pārtapis. Taču Olgu lielā spēlētgriba neliek mierā. Un dzima doma monoizrādi nospēlēt. “Kamēr varu, tikmēr daru,” viņa piebilst. “Dzīvē viss ir likumsakarīgi. Sastapu jauno režisorīti Olitu Jasmani. Es gribēju spēlēt, viņa — izmēģināt savus spēkus režijā un piedāvāja Annas Donatovas monolugu “Telemamma”, slavenas televīzijas bērnu raidījumu vadītājas dramatisku dzīvesstāstu. Strādājām gandrīz visu vasaru. Vēl viena likumsakarība — nesen Gaļinas Sviridenkovas “Šūpļadziesmai” biju uzrakstījusi mūziku. Dziema noderēja izrādē!” “Vai nebija bailes strādāt pie monoizrādes?” “Bija. It īpaši pēc tam, kad tika piedāvāta kamerzāle. Tie ir tuvplāni, kad redzi skatītāju acis. Un tu viņus nedrīksti pievilt, tu nedrīksti tēlot, tev jādzīvo,” atzīstas Olga. Man bija iespēja vasarā noskatīties iestudējuma mēģinājumu, redzētais šķita tuvs, mīļš, saprotams un aizkustinošs. Bet nu, kad skatuvi papildina Olgas Meirānes rokām tamborēts galdauts, pašas aktrises darināta vāze, puķes un citi rekvizīti, kad izrādi noskatījušies un padomus devuši profesionāļi, “Telemamma” ir gatava doties uz tikšanos ar skatītāju. Moto varētu būt telemammas, krustmātes Nadjas vārdi: “Tā bija pasaka par meiteni, kura gribēja, lai visi viņu mīl, bet kļuva par telemammu.. butaforiju.”
Anita GRAUDIŅA
Foto no O. Meirānes arhīva
P.S. Nacionālo biedrību kultūras nama (“Jorika”) kamerzālē 17. septembrī, ceturtdien, pulksten 19.00.
Biļetes cena — 3 eiro. Vietu skaits ierobežots.
A. G.
Komentāri