Viņa uzstāšanās bija “jorikiešu” dāvana manā jubilejā – toreiz es pirmo reizi ieraudzīju Sergeju ŠĻOMINU un dzirdēju viņa dziesmas. Man patika gan pats autors, gan viņa dziesmas: cilvēks bija vienkāršs, bet dziesmas – ar jēgu. Tās bija labas, saprotamas, manai vērtību sistēmai atbilstošas. Vēlāk, tiekoties ar Sergeju gan aizkulisēs, gan klausoties viņa dziesmās skatītāju zālē, es kopā ar visiem saucu: “Par ezīšiem!” un kopā ar visiem dziedāju līdzi šīs vienkāršās, taču tik gudrās un filozofiskās dziesmiņas piedziedājumu.
– Dziesma “Par ezīšiem” ir mana vizītkarte, es to dziedu katrā uzstāšanās reizē, taču nevis sākumā, bet beigās, pēc publikas pieprasījuma, – atzīstas Sergejs. – Kāpēc tā ir tik populāra? Nezinu. Draugi saka, ka es pats esot līdzīgs ezītim. Varbūt tāpēc. Dziesma ir par reālu Cirmas ezīti. Viņš skrēja pāri ceļam, un man nācās piebremzēt, lai nesabrauktu šo dzīvnieciņu. Ezītis bija dusmīgs, ar lapām, zirnekļa tīkliem… Atbraucu mājās un vienā elpas vilcienā, bez labojumiem uzrakstīju dzejoli, turklāt uzreiz ar melodiju. Vēlāk sieva teica: tas esot par mani…
Olga MEIRĀNE
Eduarda UTĀNA foto

Komentāri