“Apsaimniekoju 150 hektārus zemes, tas ir ļoti maz. Turam 35 govis, arī tas nav daudz. Pienu pārdodam kooperatīvam “Viļāni”. Lopiem ziemai jāsagādā vismaz 500 ruļļi skābsiena un 300 ruļļi sausā siena. Darba daudz,” stāsta Andris Runtovskis. Nevienam nav noslēpums, ka tagad laukos lopus maz kas audzē. “Jā, tā ir,” viņš piekrīt. “Gandrīz vai vienīgais Pušā esmu palicis, kurš lopus tur. Vēl Arturam Zujam govis ir, un tas arī viss.” Sākot saimniekot 1991. gadā, Andris Runtovskis nodibināja zemnieku saimniecību “Liepas”, bet pēc desmit gadiem tā pārtapa par SIA “LMKO”. “Tajā laikā, kad Maskavā notika pučs, pagasta vecākais man jautāja: nu kā, vai es ņemšu zemi? Ņemšu! Nekas, lai jau tur šaudās… Tā arī sākām saimniekot. Bet deviņdesmitie bija ļoti grūti gadi, bija periods, kad nevienam nevajadzēja nedz piena, nedz gaļas. Tā bija katastrofa. Bērni bija jāskolo, bet tam vajadzīga nauda. Ķērāmies pie visa, kur varēja, – pie meža darbiem, taras zāģēšanas, kokogļu dedzināšanas. Daudz darījām, lai kaut ko nopelnītu. Bija ļoti grūti,” stāsta Andris Runtovskis. Toties tagad prieks un gandarījums par visiem trijiem bērniem – viena meita kļuvusi mediķe, otra strādā Berlīnē arhitektu birojā, bet dēls – Tieslietu ministrijā.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri