“Namežnīca”
Volku dzimtas mājas nes “Namežnīcas” vārdu, kas atšifrējams pavisam vienkārši – nav meža. Tas gan liekas neticami, jo visapkārt mežs šalko, bet Andrejs stāsta, ka agrāk te meža neesot bijis. “Zemi tēvs 1908. gadā par zelta rubļiem nopirka. Ir dokuments, kas apliecina, ka par zemi 3800 rubļu “čistovo zolota” samaksāts. Zemi tolaik tikai par zeltu, nevis cara papīra rubļiem tirgoja,” stāsta Andrejs. Zemi tirgojusi muižkunga Fridriha Nārbaļa meita Stepanida. Zelta rubļus Andreja tēvs nopelnījis, strādājot Petrogradā, Putilova ieroču rūpnīcā. “Tur jau maksāja zelta naudā,” stāsta Andrejs. Dzimtas māja gan uzcelta krietni vēlāk – 1922. gadā.
Andrejs un Veronika
Andrejs un Veronika satikās kādā ballē Nagļos. Veronikas dzimtā puse ir Varakļānu apkaime. “Tas bija 9. klasē, kad viena meitene, kura pēc Nagļu pamatskolas atnāca tālāk mācīties uz Varakļāniem, uzaicināja braukt uz Jaungada balli Nagļos. Es piekritu. Viņas bijušie klasesbiedri, kuru vidū arī Andrejs, visi tādi “štrami” puiši bija. Ballē, protams, visi klāt, un Andrejs – tādiem lokainiem matiem. Draudzenei saku: kaut uz vienu deju viņš mani uzlūgtu! Uz pirmo deju uzlūdza Andreja klasesbiedrs – puisis no Īdeņas, uz otro – Andrejs,” atceras Veronika. Tā 1967. gadā aizsākās draudzība, kas 1974. gadā beidzās ar kāzām. Draudzējoties tika pabeigta skola, augstskola, Andrejam arī dienesta laiks armijā. Veronika absolvējusi tolaik Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, kļūstot par diplomētu agronomi. Viņa stāsta, ka pēc studijām nosūtīta strādāt uz Liezēri, savukārt Andrejs strādājis Kusā par šoferi. “Viņš nekādi nevarēja tur iejusties,” atklāj Veronika, tāpēc atgriezušies Nagļos. Andrejs kļuva par šoferi zivsaimniecībā “Nagļi”, bet Veronikai darba specialitātē nav bijis. “Te jau nekādas lauksaimniecības – zivsaimniecība tomēr, ielika mani par saimniecības daļas pārzini. Aldziņa uz papīra – 90 rubļi,” stāsta Veronika, “atminos – nāku mājās gandrīz raudādama un saku vecmammai (vīramāti par vecmammu saucām): zini, vecmamm, studējot Jelgavā, vairāk saņēmu nekā šeit algā. Akadēmijā man bija stipendija un pa naktīm strādāju slimnīcā par sanitāri, kopā iznāca vairāk.” Vēlāk apstākļi iegrozījās tā, ka Veronika kļuva par bibliotekāri Nagļu bibliotēkā, kur darbu beigusi nupat – 1. jūlijā. Viņa teic paldies Dievam, ka tā notika, jo tad, kad pagājušā gadsimta 90-tajos viss jucis un brucis, kad cilvēki zaudējuši darbu, viņai kaut uz nepilnu slodzi, bet darbs bija. “Un pensiju nopelnīju, citādi es nezinu, ko būtu darījusi,” teic Veronika. Andrejs un Veronika izaudzinājuši četrus bērnus – Gintu, Andri, dvīņus Jāni un Zitu – krietnus cilvēkus. Arī mazbērnu pulciņš kuplo – jau septiņi. Dzimtas mājās visa kuplā saime parasti sabraucot Lieldienās, Ziemassvētkos. Pēdējā gadā Covid-19 pandēmijas dēļ gan neesot tikušies. Veronika atklāj, ka jaunākais dēls Jānis strikti noteicis: kamēr neesot potējušies, tikmēr nekādu tikšanos, nekādu braukšanu. Nu jau gan Andrejs, gan Veronika poti pret kovidu ir saņēmuši. Pret nekrietno vīrusu potējas arī viņu bērni.
Uz dzimtas mājām
Līdz 1989. gadam jaunā ģimene mitinājās dzīvoklī Nagļu centrā, bieži uzturoties “Namežnīcā”. “Dzimtas mājās dzīvoja mana mamma ar manu brāli. Kad brālis uzcēla māju Nagļos un ar māti pārcēlās turp, tad mēs pārcēlāmies šurp,” stāsta Andrejs. “Tu taču arī dzīvoklī nevarēji iejusties,” piebilst Veronika. Tolaik “Namežnīca” jau bija elektrificēta – elektrību ievilkt bijis atļauts tikai 1985. gadā. “Te jau viss bija mežniecības ziņā, kad savām vajadzībām mežniecība sāka būvēt ceļu, radās arī izdevība elektrību ievilkt,” stāsta Andrejs. Dzimtas mājās kopā ar vecākiem dzīvo dēls Andris, kuram neesot bijis vēlmes doties prom. “Pēc Rēzeknes Augstskolas absolvēšanas mudinājām meklēt darbu, bet vienreiz viņš mums pateica, ka “jūs būsiet laimīgi, ne es”. Tā mēs likāmies mierā, un Andrītis palika mājās,” stāsta Veronika, atzīstot, ka patiešām esot laimīgi par dēla izvēli. Andris esot izkopis visu zemīti, kas atgūta pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. “Te jau viss bija aizaudzis, visi grāvji kārklu pilni. Andrītis visu, visu sakopa, mēs jau, darbos iedami, neko daudz nevaram izdarīt, un tagad jau arī spēka nav,” teic Veronika.
Kristīts muižas pagalmā
Arī par uzvārdu – Volks – ir īpašs stāsts. Tas nav vilks no krievu valodas, bet gan volks (cilvēki, tauta) no vācu valodas. Stāsta pats Andrejs: “Uzvārds kristīts muižas pagalmā Ziemeļu kara laikā
(Ziemeļu karš bija ilgs un asiņains militārs konflikts starp Zviedrijas Karalisti un koalīciju, kurā bija Saksija, Krievijas cariste, Dānijas un Norvēģijas Karaliste, Polijas un Lietuvas ūnija, kā arī citas dalībnieces. Uz spēles bija likta hegemonija Baltijas jūras reģionā – aut. piez.).
Uz muižu no Valmieras bijuši atvesti trīs važās iekalti vācieši – zviedru armijas gūstekņi. Muižkungs, kurš pats bija vācietis, nopircis tos par astoņiem rubļiem gabalā. Muižkungs izgājis uz lieveņa un pateicis, ka tie ir viņa tauta – volks. Tā arī radās mūsu uzvārds. Viens bija Nagļos, viens – Lazdaunīkūs, trešais – Biernānos. Es esmu no Lazdaunīku Volka.” Andrejs uzsver, ka stāsts par uzvārda izcelsmi apstiprināts ar arhīvos Rīgā, Vācijā un Ļeņingradā atrasto informāciju par Ziemeļu karu un par vāciešiem. “Volks, radinieks Rīgā, arhīvus izzondēja un atrada ziņas,” teic Andrejs.
Bitenieks un mednieks
Vietējie Andreju pazīst arī kā bitenieku un mednieku. Bitenieks bijis gan tēvs, gan vectēvs. Daži stropi Andreja dravā datēti vēl ar 1911. gadu. “Ļoti veci, remontēti, bet joprojām bites tajos dzīvo un strādā,” stāsta Andrejs. Veronika piemetina, ka bites Andrejam kopš bērnības bijušas tuvas: “Tas laikam iedzimts. Kad mājā grīdu mainījām, uzplēšot vecos dēļus, atradām viņa paša mazu stropiņu, no koka taisītu un ar meļneicom nokrāsotu. Viņš jau maziņš stropus taisīja!” Andrejs, noklausoties Veronikas sacītajā, smaidot teic, ka ar bitēm tāpat kā ar pulksteni: “Nokavēji, atpakaļ vairs neatgriezīsi! Viss iet uz priekšu, pie bitēm viss jādara precīzi laikā. Bet par agru arī nedrīkst.” Darba ritums bišu dravā katru gadu esot citādāks, visu laiku esot jāpiemērojas laika apstākļiem un bišu dzīves ciklam. Bišu spietošanu Andrejs sauc par bitenieka kļūdu, ko cenšas nepieļaut: “Ja saimē radies spietošanas noskaņojums, kad bites vairs negrib strādāt – nest nektāru, tad labāk ļaut izspietot, nevis cīnīties.” Viņš atklāj, ka “spieta ķērājs” jāliekot ne tuvāk par pieciem kilometriem. “Bites, dodoties spietā, savā guzā ņem līdzi barību trim dienām,” stāsta Andrejs, piemetinot, ka tālākais reģistrētais bišu spiets esot nolidojis 283 kilometrus. Savukārt par medību lietām runājot, Andreja pirmās atmiņas saistās ar brāļa krusttēvu, kurš bijis liels mednieks un bieži ciemojies Volku mājās ar plinti. “Man jau ļoti patika tā plinte. Sēdēju brāļa krusttēvam klēpī ar viņa plinti rokās – viņš atvelk gaili, es spiežu. Es jau atvilkt nevarēju! Man gadi četri bija, atceros, izgājām tepat pagalmā, visi notupās, brāļa krusttēvs atvilka gaili un ļāva spiest – pirmoreiz šāvu! Pēc tā šāviena ausīs džinkstēja,” stāsta Andrejs.
Pīļu paradīze
Kā jau īstenam medniekam, arī Andrejam netrūkst mednieku stāstu, un šie stāsti ļauj ielūkoties tālā un ne tik tālā pagātnē. “Agrāk Lubāna ezers bija pīļu paradīze. Pīļu bija tik daudz, ka medību sezonas atklāšanas dienā, parasti tā bija sestdiena, kad mednieki sāka šaut, visa ezera puse no šāvieniem pilnīgi “vārījās”. Ja diena bija saulaina, tad debesis bija raibas no putniem,” stāsta Andrejs. Tie bija pagājušā gadsimta 60-tie gadi. Viņš stāsta, kā nākamajā dienā pēc pīļu medību sezonas viņi, puikas, gājuši uz ezeru. “Suns mums pa drangu no niedrēm nesa laukā nošautās pīles. Tās mednieki prasīja pārdot, bet mēs ne par ko, tikai pret patronām mainījām. Iemainītās patronas izmantoju, lai izmānītu plinti no mātes māsas vīra, kuram tā bija. Tēvam plintes nebija. Dupurnīcas kalniņā, pēcāk tur desmito dīķi zivsaimniecība ierīkoja, bija daudz mednieku būdu sasliets, kur viņi uz rubeņiem gaidīja. Arī es tur tiku sēdējis ar plinti, ko iemainīju pret patronu paciņu,” smej Andrejs. Medībās Andrejs iet joprojām, viņš stāsta, ka mežā zvēru ir kļuvis mazāk, par rubeņiem, kuru šaušana aizliegta, vispār nerunājot. Ja agrāk bērzi kā nosēti bijuši rubeņiem, tad tagad šo putnu reti var sastapt.
Gaigalām par godu
Gaigalas ir tikai vieni no pīļu dzimtas ūdensputniem. Andrejs zina stāstīt par Gaigalavas muižu, par Gaigaļniekiem un Gaigaļas staciju, kas savu vārdu dabūjušas tieši no gaigalām. “Senos laikos Gaigalavas muižas nosaukums radies no meža pīles gaigalas. Un tā nav tagadējā Gaigalavā, tur Bikovas muiža. Īstā Gaigalavas muiža ir te, Nagļu pagastā, tajā vietā gan vairs tikai muižas sabrukušās kūts drupas palikušas. Tajos laikos gaigalas medīja, nesa uz muižu, kur tās apstrādāja, konservēja koka mucās un sūtīja uz Pēterburgu cara galmam. Savukārt mednieki, kuri medīja gaigalas, tā tika pie uzvārda Gaigaļnīki. Aiz Gaigalavas bija bānīša – Gaigaļis stacija, tās nosaukums arī no gaigalām – gaigalu gaļa, kas tur tika krauta vagonos sūtīšanai cara galmam,” teic Andrejs.
Kāda tur bruņumašīna!
Andreja tēvs esot bijis interesanta personība, un cilvēki gribēja pie viņa nākt ciemos, runāties. “Tomēr Petrogradā strādājis, cilvēki “lipa” pie viņa,” atminas Andrejs. Jāpiebilst, ka Andrejs piedzimis, kad viņa tēvam bija 70 gadi, savukārt mamma esot par 33 gadiem jaunāka bijusi. Aizsaulē tēvs aizgājis, kad Andrejam bija 15 gadi. Andrejs atzīstas, ka, kopš sevi piemin, viņam paticis klausīties, ko runājuši pie tēva sanākušie vīri. “Citreiz sanāca liels bars, sasēdās tepat istabā ap galdu, pīpēja stipru tabaku un runāja par visu, kas bijis, kas noticis. Īpaši, kad bija iedzēruši. Mātes māsas vīrs bija Latvijas armijā karojis, viņu mājās grāmatplauktā bija “Pamatskolēna rokasgrāmata militārajā apmācībā”, kam vāki bija kā ietinamais papīrs veikalā. Es visu zināju: par Ulmani, par Balodi un Kalpaku, par mežabrāļiem un bunkuriem, par izvešanām uz Sibīriju,” atklāj Andrejs. “Redziet, cik dīvaini tajā dzīvē mēdz būt – Andrejs zināja visu,” ieminas Veronika, “bet es nezināju neko par Sibīriju, jo pie mums nevienu neizveda, nekas neko neaiztika, neviens neko nerunāja. It kā divās dažādās Latvijās būtu dzīvojuši…varu tikai pabrīnīties par to, ko viņš pieredzējis.” Padomju laikā dzīvot un skolā iet, kad līdzi ir šo zināšanu bagāža, dažkārt bijis kā bijis. Kā piemēru Andrejs min skolā mācīto stāstu par Ļeņinu uz bruņumašīnas Petrogradā. “Mācos mājās vēsturi, skaļi lasu, kā Ļeņins uzstājās uz bruņumašīnas Putilova ieroču rūpnīcā. Tēvs guļ gultā un klausās, viņš taču pats tolaik tur strādāja, un saka – ko tu tur muļķības mācies? Es tak pats savām acīm redzēju, kā Ļeņins ieradās zavodā, sācis runāt, cilvēku apkārt daudz, tie, kuri tālāk, neredz runātāju, tad nu strādnieki viņu uz mucas uzcēluši, lai visi varētu redzēt. Kāda tur bruņumašīna! Smiekli nāk,” teic Andrejs un turpina, “aizgāju uz skolu, vēstures stundā viens no klasesbiedriem stāsta par Ļeņina uzstāšanos, es viņu pārtraucu, sakot, ka Ļeņins ne uz bruņumašīnas, bet uz mucas stāvēja! Visa klase sāka smieties, bet mani skolotājs izdzina no klases.”
Spēks un varēšana pašos
Taujāti, vai kādreiz ir bijusi vajadzība pēc pašvaldības, pagasta pārvaldes palīdzības vai sniegtajiem pakalpojumiem, Andrejs un Veronika saskatās un gandrīz vienā balsī atbild, ka neesot pagasta – “sociālie” – klienti. “Nekas jau mums nepienākas, tikvien kā kādi maksājumi jāveic, bet tagad arī tos mums Jānis internetbankā nokārto,” piemetina Veronika. Ceļa uzturēšana? Jā, tas esot pagasta ceļš un tiekot labi uzturēts. “Kādreiz, kad vēl pagasti nebija nostabilizējušies, visādi ir bijis, kad ziemā nevari ne iebraukt, ne izbraukt no mājām, kad mašīna bija jāatstāj uz lielā ceļa. Tagad gan viss labi. Neviena slikta vārda nevaram teikt. Bet tagad jau arī ziemas vairs nav tādas. Bija ziemas, kad šodien ceļu iztīra, bet no rīta izej laukā un skaties – visapkārt balts un līdzens. Ne miņas, ka vakar ceļš tīrīts,” stāsta Andrejs. Sarunai iegrozoties par pašvaldību, Volku pāris nosūrojas par atceltajām vēlēšanām Rēzeknes novadā, sakot, ka vienmēr piedaloties visās vēlēšanās un referendumos. Kā gan citādi? Balsojot izvēle gan katram sava – Veronika priekšroku dodot tam sarakstam, kurā atrod vietējos: “Savulaik par zaļajiem zemniekiem balsoju, jo Macānu Jānis balotējās.” No Volku pāra staro tāda labestība, miers un pamatīgums, ko prombraucot gribas kaut daļiņu, paņemt sev līdzi – kā malku spēkavota ūdens. Lai miers, darba tikums un Dieva svētība ikkatrām mājām!
“Namežnīcā” viesojās
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA un Andris MIČULIS (autovadītājs)
Komentāri