“Sirdsapziņai jābūt! Mūsu apkaimē automašīnu vidējais vecums ir ap 20 gadiem. Skaidrs, ka “uzskrūvētas” cenas braucamrīku īpašnieki vai nu “nepavilks”, vai arī viņiem būs jāatsakās no kādām ikdienas pamata lietām. Un man tad dzīvot ar apziņu, ka cilvēkam dienišķo maizi no rokām esmu izrāvis? Kurš tā var? Nelieši? Es nē!” vienkārši un neizskaistināti saka
Aigars
BUČENIEKS
, kurš ir neliela auto rezerves daļu veikaliņa īpašnieks. Šo runu Aigars notur, kad pabrīnos par cenu atšķirībām, ko tikko esmu redzējusi kaimiņpilsētas plašajos auto rezerves daļu veikalos. Jaunais uzņēmējs ir viļānietis: “Domāju, ka vēl šodien ne vienam vien skolotājam, dzirdot manu uzvārdu, paaugstinās asinsspiediens. Nebiju paipuisītis. Drīzāk otrādi. Kad nokļuvu Višķu sovhoztehnikumā, tad mainījos. Tehnika… Kas citam mūzika, tas man — tehnika! Izjauktu ar aizvērtām acīm jebkuru mašīnu. Salikt? Nu nezinu, kā būtu.” Aigars Bučenieks ir sava biznesa īpašnieks jau ceturto gadu. Sākumā gājis smagi: “Gribējās pašam visu izdarīt. Sakrāju starta kapitālu. Šos dažus kvadrātmetrus iekārtoju tirdzniecības telpas vajadzībām, izdomāju nosaukumu. Laiks aizgāja, kamēr sakārtoju dokumentāciju. Visgrūtāk bija, kad, kārtojot dokumentus, ierēdņiem jautāju, kāds nākamais solis man jāveic, bet viņi… nezināja! Valstī tik dzird: “Uzsāciet savu biznesu! Uzsāciet!” Patiesībā ir sajūta, ka ierēdņi stāv apkārt un zīlē — izpeldēs, neizpeldēs? Ja uzņēmumā ir otrs darbinieks — man palīdz māsa, — tā tūlīt vajag atbildīgo par darba drošību. Vai tad es veikalā auto detaļu ar nepareizo roku pasniegšu? Vienalga jāapmeklē kursi, par tiem jāmaksā… Sadarbības partnerus sākumā bija grūti atrast. Firmas prasīja priekšapmaksu. Tagad jau vieglāk, ir savstarpēja uzticība. Zina, ka nepiekrāpšu.” Gana daudzus gadus Aigars aizvadīja Rēzeknē, kur strādāja par ekspeditoru: “Savā uzņēmumā tomēr labāk, jo zinu, ka tad, kad pastrādāšu vairāk, vairāk arī nopelnīšu. Strādājot pie saimnieka, visādi var būt. Ja viņš ir ar sirdsapziņu, tad gan redzēs tavu centību, gan novērtēs. Bet ja bosam nauda vai vara sirdsapziņu nomākusi, vari censties, uz mutes gāzdamies, — ne labu vārdu dzirdēsi, ne lielāku samaksu saņemsi.” Karstākais darba laiks ir rudenī, rīta cēlienos, jo visi cenšas sagatavot autiņus ziemas sezonai. Aigars jūtas atbildīgs par saviem klientiem, tādēļ labprāt dalās savās zināšanās: “Radzes nemaz tik labas nav! Galvenais, lai riepas ir no kvalitatīvas, mīkstas gumijas. Radzes pa mūsu sniegotajiem ceļiem neder. Tā ir tikai tāda psiholoģiska drošība.” “Un kādi pie mums ceļi…” turpina Aigars. “Protams, katram vēlu braukt prātīgi, tad arī autiņš, lai kāds, kalpos ilgāk. Mūsu pusē pārsvarā brauc ar “Audi” vai “Volkswagen”. Tie ir braucamie, kuriem rezerves detaļu cenas demokrātiskas.”
Iveta DIMZULE
AUTORES foto
Komentāri