NO STIPRĀM DZIMTĀM
Pjotrs Žavoronkovs piedzimis Obelišku ciemā, kas radies pirms vairāk nekā 200 gadiem. Pjotrs cēlies no stiprām zemnieku vecticībnieku dzimtām. 20. gadsimta sākumā Obeliškās viena no lielajām zemnieku saimniecībām piederēja Gromovu ģimenei. No šīs dzimtas nāk Pjotra māte, bet tēva – Žavoronkovu dzimta ir no Samrekovas ciema Rēzeknes pusē. Abas dzimtas apvienojušās Obeliškās, kur Pjotra vecāki 1938. gadā uzcēluši jaunu māju (vecā mājiņa bija būvēta 1915. gadā), laimīgi saimniekojuši, priecājušies par bērnu piedzimšanu. Bet nāca 1941. gads, sākās karš, un Pjotra tēvs tika iesaukts armijā. 1944. gadā viņš krita kaujās, un Pjotra māte 23 gadu vecumā palika atraitne ar diviem maziem puišeļiem uz rokām. Visu atlikušo dzīvi viņa saglabāja uzticību savam pāragri zaudētajam vīram, tā arī nekad nesaistot dzīvi ar citu vīrieti.
GRIBĒJA BŪT ŽURNĀLISTS…
Pēc Viļānu vidusskolas Pjotrs divus gadus strādāja, lai palīdzētu mātei, kura kolhozā tolaik pelnīja kapeikas. Bet pēc tam devās studēt uz Maskavu. Bijis apņēmības pilns kļūt par žurnālistu, bet liktenis iegrozījās savādāk. Izvēle tomēr krita par labu vēsturei. Nomācījies trīs mēnešus Vēstures fakultātē Maskavas Valsts Universitātē, jaunietis tika iesaukts armijā, kur nodienēja trīs gadus. Pēc dienesta pabeidzis iesāktās studijas, iestājies aspirantūrā, nodibinājis ģimeni, aizstāvējis disertāciju, kļuvis par nodaļas vadītāju Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūtā. 2005. gadā nācies visu pamest un atgriezties dzimtajās Obeliškās, lai aprūpētu slimo māti un tanti. Pēc diviem gadiem nomira tante, bet vēl pēc gada arī māte aizgāja mūžībā. Pēc bērēm Pjotrs devies atpakaļ uz Maskavu, jo nebijis domas palikt uz dzīvi dzimtajā ciemā. Bet viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Un, lūk, jau vairāk nekā 15 gadus viņš saimnieko savu senču mājās. “Nezinu, cik ilgi vēl varēšu uzturēt senču mājas. No Gromovu – Žavoronkovu dzimtas šeit vairs nebūs saimnieku. Es būšu pēdējais “mohikānis” no šīs dzimtas. Taču dzīvot šeit var, un, iespējams, te pēc manis vēl ienāks kāda cita ģimene un turpinās kopt šo zemi un mājas,” ar cerību saka Pjotrs.
DARBA PILNAS ROKAS
Pjotrs Žavoronkovs saimnieko viens pats. Tā nu dzīvē sanācis, ka bija precēts trīs reizes, bet attiecības, kas ilgušas 25, 10 un 13 gadus, izbeigušās. Tam iniciators divreiz bijis viņš pats, bet trešajā reizē – dzīvesbiedre. Tāpēc visi darbi saimniecībā gulstas uz Pjotra pleciem. “Diemžēl vienam cilvēkam, jo īpaši vīrietim gados un jau ne tik veselam un stipram, nav iespējams visu uzturēt kārtībā. Kad māte bija dzīva, varēja sagatavot ēst un apdarīt mājas soli, bija savādāk. Varēju vairāk veltīt laika celtniecības darbiem – pārbūvēju šķūni un pirti, klētī no blokiem uzbūvēju pagraba tipa telpu, kur uzglabāt sagataves ziemai,” stāsta darbīgais seniors. Pats savām rokām viņš sagādā mežā malku, nekad nav to pircis, tikai par izvešanu maksājis. Pats sēj, stāda, ravē, arī stādus izaudzē. Piemēram, šogad viņa siltumnīcās ražo ap 75 paprikas un 50 tomātu stādi. Līdzās gladiolām, dālijām u. c. puķēm aug ķirbji, kabači, arbūzi, melones, kopumā 25 stādi. Pērn bija vēl vairāk. Diemžēl visu nopostīja krusa, atstājot pēc sevis tukšus zarus, plikus kātus un sacaurumotas siltumnīcas. Iegūto ražu Pjotrs dāsni izdala draugiem un paziņām. Protams, parūpējas arī par krājumu gatavošanu ziemai. Prot gan gurķus sālīt, gan ievārījumu un kompotu vārīt, gan sulu spiest. Recepšu esot ļoti daudz izmēģināts. Vairākas labas receptes aizgūtas arī no “Rēzeknes Vēstīm”.
SAVS MEDUS, SAVS VĪNS
Savus ciemiņus “Maļinovkas” saimnieks vienmēr sagaida ar pašmāju vīnu un medu. Pirmās bites atvedis, kad vēl dzīvojis un strādājis Maskavā. “Man ļoti iepatikās rūpēties par bitēm. Toreiz atbraukt no Maskavas nebija problēmu. Iesēdies vilcienā un drīz vien esi Latvijā. Vakarā izbrauc un rītā jau esi Maskavā. Tāpēc gandrīz visu vasaru pavadīju pie mātes. Sāku nodarboties ar bišu saimju pavairošanu. Tā lieta padevās ļoti labi, knapi spēju taisīt bišu namiņus. Iesāku ar vienu, un ātri vien jau bija deviņi stropi. Labajos ražas gados ievācu ap 110 kg medus. Šobrīd tikai trīs bišu mājiņas. Nav jau kas pērk medu, ciemā pieci cilvēki palikuši. Atstāju tikai savām vajadzībām un dāvanām,” saka Pjotrs. Viņa dārzs bagāts ar zemenēm, upenēm, jāņogām, smiltsērkšķiem utt. Bet, kad līdzās ierastajām ogām parādījās vīnogas, saimnieks sācis interesēties un nodarboties ar vīna darīšanu. Apguvis to pašmācības ceļā no grāmatām. Uz šodienu dārzā ir jau 30 vīnogulāji. Vienu šķirni atvedis pat no tālās Krimas. Vīna pagatavošanai izmanto visas ogas, arī rabarberus un ābolus. Taču par savu kroņa vīnu uzskata ķiršu vīnu, kuram ir ļoti labs aromāts. Un, ja vēl to divus gadus iztur pagrabā… Kā arī īpašs esot ērkšķogu vīns.
APCIEMO MEŽA IEMĪTNIEKI
Agrāk “Maļinovkā” turēja gan gotiņu, gan cūkas un aitas, gan vistas un trušus. Tagad saimniecībā tikai viens suns, kuram bieži vien nemieru sagādā nelūgti ciemiņi no meža puses – stirnu un aļņu saimes, lapsas un arī vilki. Pelēči šeit manīti ne vienu vien reizi. Pjotrs stāsta, ka pirms dažiem gadiem vilki centušies aizmānīt uz mežu suni. Bet, kad audzētas aitas, vilkiem ik pa laikam izdevies kādu nočiept no ganāmpulka. “Vienu reizi man izdevās atņemt vilkam aitu. Medījumu jau bija pārmetis pār plecu un stiepa uz mežu. Pats biju pārsteigts par drosmi skriet vilkam pakaļ, kliegt uz viņu, līdz zvērs savu guvumu nometa zemē. Aitu gan neizdevās atstāt dzīvu, jo bija stipri savainota ar ilkņiem. Nācās nokaut,” atceras Pjotrs Žavoronkovs. Savukārt dārzā katru gadu skādi nodarījušas stirnas. Neko nav smādējušas – ne bietes, ne burkānus, ne kāpostus… visu nogaršojušas. Tāpēc saimnieks pirms vairākiem gadiem uzmeistarojis zedeņu žogu. Lai arī tas periodiski jāatjauno, toties teritorijā bez saimnieka atļaujas neviens vairs neienāk.
NĀKAMAJĀM PAAUDZĒM
Mēdz teikt, ka vīrietim savā dzīvē jāiestāda vismaz viens koks… Pjotrs Žavoronkovs savā saimniecībā iestādījis vairākus hektārus meža – vairāk nekā 10 000 koku. Tepat aiz žoga katru dienu viņam māj jau krietni paaugušās eglītes un bērzi. Stādus pircis kokaudzētavā, tos apmaksājusi valsts. Bet pats izaudzējis kastaņas, ko dāvājis Viļānu apzaļumošanai, kā arī pie savām mājām izveidojis kastaņu aleju. Daudzus savas dzīves gadus viņš veltījis grāmatu izdošanai, publicējis 100 rakstus dažādos izdevumos. Krievijā iznākušas trīs grāmatas (divas no tām ir kopdarbs ar citiem autoriem), veltītas Bizantijas kultūras vēsturei. 1993. gadā šie trīs sējumi par Bizantijas kultūru (14.–15. gadsmits) bija izvirzīti valsts prēmijai. “Nekur pasaulē nebija tik plaša un detalizēta apraksta par Bizantijas vēsturi. Vēlāk šīs grāmatas tulkotas angļu, franču, grieķu, serbu, itāļu u. c. valodās. 1993. gadā visi trīs sējumi bija izvirzīti valsts prēmijai. Esmu Krievijas valdības prēmijas laureāts. Prēmiju gan nesaņēmu, jo tajā laikā vēl biju zinātņu kandidāts, bet pārējie autori jau zinātņu doktori. Padomju Savienībā kandidātiem prēmiju nedeva, tikai nosaukumu,” stāsta vēstures pētnieks. Vēlāk Krievijā izdota vēl viena grāmata – Pjotra Žavoronkova aizstāvētā doktora disertācija, arī veltījums Bizantijai. Strādājot pie šī darba, esot izlasījis 500 grāmatas un rakstus dažādās valodās. Universitātē Pjotrs mācījies latīņu, sengrieķu, franču, vācu valodu. Bet Latvijā vēsturnieks strādājis pie sava drauga, novadnieka, mūžībā aizgājušā Ivana Koroļkova radošo darbu izdevuma. Jāpiebilst, ka Pjotrs arī pats raksta dzeju, pēdējā laikā tas gan reti notiekot.
20. GADSIMTA CILVĒKS
No Obeliškām līdz Viļāniem ir vairāk nekā seši kilometri. Šo attālumu Pjotrs Žavoronkovs mēro, lai iepirktos, veiktu ikmēneša maksājumus, kā arī saņemtu citus pakalpojumus. Viņa uzticamais transportlīdzeklis ir velosipēds. “Šodien nobraucu 20 km un ļoti saguru. Nožēloju, ka man nav ne automašīnas, ne autovadītāja apliecības. Bieži vien uz pilsētu gāju arī kājām, bet jau pāris gadus tas nav vairs pa spēkam. Ar velosipēdu arī ne vienmēr izbraucams ceļš – ziemā slidens, pavasarī izšķīdis. Paldies, izpalīdz draugi ar mašīnu, aizvizina mani uz pilsētu vai atved man pārtiku. Autoveikalā iegādājos tikai pašu nepieciešamāko, piemēram, maizi, bet pārējo pērku Viļānu veikalos. Man nav ne interneta, ne datora, ne mūsdienīga telefona. Es neesmu 21. gadsimta cilvēks, es esmu 20. gadsimta cilvēks. Un jaunās tehnoloģijas jau vairs neapgūšu. Tāpēc visus maksājumus veicu pastā,” stāsta Pjotrs. Uz jautājumu par pašvaldības atbalstu viņš atbild, ka neko sev nav lūdzis, vienīgi ziemā ceļu iztīrīt. Dekšāres pagasta pārvaldnieks Jānis Benislavskis vienmēr esot ar sapratni uzklausījis un atsūtījis greideru. Bet Viļānu novada domes vadībai pateicīgs par piešķirtajiem līdzekļiem grāmatas, kurā apkopojis drauga dzejnieka un rakstnieka Ivana Koroļkova radošos darbus, izdošanai.
SPĒKI IZSĪKST
Tuvinieki dzīvo tālu – meita un mazmeita Maskavā, brālis Kurskā. Ar saviem mīļajiem Pjotrs nav ticies kopš 2018. gada, kad pats pie viņiem ciemojies. “Šobrīd sarežģīti aizbraukt citam pie cita. Latvija neatzīst Krievijas vakcīnas, Krievija neatzīst mūsējās. Augšas nevar vienoties, bet cieš no tā parastais cilvēks. Pagaidām sazināmies pa telefonu vai ar draugu palīdzību skaipā,” ar nožēlu saka Pjotrs Žavoronkovs. Vienu brīdi radusies doma visu saimniecību pārdot, jo spēki ar katru gadu izsīkst. Šo ideju viņš vēl joprojām nepametot. Bet nav jau kur aiziet. Atgriezties Krievijā, lai tiktu apglabāts kaut kur 150 km no Maskavas, neesot vēlēšanās. Kas tur atbrauks pie kapa? “Maļinovkas” saimnieks grib palikt tepat dzimtajā zemē kopā ar tēviem, vectēviem.
Obelišku “Maļinovkā” viesojās
Ilze SONDORE
AUTORES foto
Komentāri