“Folkloras kopā “Rateņš” dziedu no paša sākuma, jau vairāk nekā piecus gadus. Kad sākām dziedāt, neviens kopas dalībnieks nebija īpaši zinošs folklorā. Vienkārši gribējām dziedāt. Sākumā man likās, ka dziedāšana folkloras kopā ir vecāku sievu padarīšana, un kur nu mēs, kas neesam cienījamā vecumā, īpaši uzlūkojot citas folkloras kopas, kurām ir bagātīga pieredze. Bet, sākot visu darīt, rodas patikšana, interese, jaunas zināšanas, un tā tas aiziet. Arī jaunākā meita Elīna tagad pievienojās kopai, jo viņa vēlas kaut ko interesantāku dzīvē. Folkloras jēdziens ir pārāk plašs, lai pateiktu, ka tā ir tikai dziedāšana. Ar folkloru un dziesmu ir tā, ka katru reizi kaut ko jaunu uzzini – par tautastērpu, par ēdieniem, par tradīcijām. Un cik poētiska valoda ir tautasdziesmās! Kā cilvēks senatnē, kurš nekur nebija mācījies, varēja tik tēlaini pateikt? Tik skaisti! Piemēram: “Bite bitei pasaceja…” Nu kā cilvēks tā varēja izdomāt un pateikt? Bet ziniet, kad reizēm iedziļinies tautasdziesmas tekstā, saproti, cik skarba dzīve agrāk bijusi, īpaši, ja runā par precību dziesmām. Kad jauno meitu aizved uz vīra mājām… Tad dūša apskrien, tad ir jādomā, ka mēs dzīvojam daudz vieglāku dzīvi, vienkāršāk. Lai gan attiecības nekad nav vienkāršas,” stāsta Irēna Batare.
“Vai ir bijusi kāda jauna atklāsme, dziedot folkloras kopā?” jautāju Irēnai.
“Jā! Tas ir senču skatījums uz dzīvi, kad sāc saprast dažas tradīcijas vai dažas dziesmas, vai norises. Mēs ar “Rateņa” vadītāju
Daci Baltkāji
vairāk pārrunājam par precību, par kāzu dziesmām, par cilvēku dzīvesveidu. Tiešām tas ir atklājums, ka no dziesmas var daudz uzzināt, protams, ja ir gudrs cilvēks, kurš to paskaidro. Reizēm folklorā ir vārdi, kuru nozīmi mēs nesaprotam, tad to cenšamies noskaidrot. Mēs sakām: “Nē, manā pusē tā nerunā, pie mums nekad tā neteica.” Piemēram, runājot par latgaliešu vārdiem. Ratnieku, arī Kaunatas pusē saka “pōsoka”, nevis “pōrsoka”. Pōsokas stōsta! Kaidas pōrsokas?! Tā mēs nonākam līdz interesantām diskusijām. Mūsu folkloras kopas meitenes (neteikšu – sievas) ik pa laikam uzzina ko interesantu, tad ar to padalās. Piemēram, par gadskārtas svētkiem, par atbilstošiem ticējumiem, ēdieniem. Mans personīgais atklājums ir, ka folkloras kopa nav tikai dziedāšana kopā. Tas ir virziens, kurā ejot tu ieraugi vēl un vēl, un vēl… Tad sāc interesēties par tautastērpiem. Nupat klajā nākusi jauna grāmata par tautastērpu komplektēšanu, tāpēc domāju, kur to varētu paskatīties vai nopirkt. Vai, piemēram, runājot par Aizgavēni (Meteni). Tur līdzās dziesmai klāt nāk rokdarbi, dzijas sagatavošana, tās krāsošana, musturi, adīšana… Atceros, vienā Aizgavēņa pasākumā, kurā piedalījās vairākas folkloras kopas, tik daudz tika runāts un dziedāts par cimdiem! Un tad domā, cik folkloristi ir zinoši! Tā ir tāda bagātība, kas mums pieder! Kad visu saliek kopā, ir daudz. Atklājas tādi pārsteigumi. Un vislabākais tajā visā ir tas, ka atceries: “Āāā! Bet man taču babiņa sacīja to pašu!” Un tikai tagad saproti, kāpēc viņa darīja tieši tā. Jo bērnībā redzētais tika uztverts kā norma, nezinot, kāpēc tieši tā jādara. Jā, tas ir liels ieguvums!” ar sajūsmu stāsta Irēna.
“Kāds ir jūsu vaļasprieks bez dziedāšanas?” jautāju.
“Tad, kad ir laiks – rokdarbi, grāmatu lasīšana, arī braukšana ar velosipēdu. Ar velosipēdu daudz braucu, tas man ļoti patīk. Adu un tamborēju. Patīk tādi rokdarbi, kas ātri top. Adu arī cepurītes, reizēm džemperus, bet tagad retāk, jo daudz darba gan skolā, gan mājās. Lopus neturam, ir tikai dārzs. Ar vīru esam izaudzinājuši trīs bērnus. Vecākie, meita un dēls, jau pabeiguši studijas, patstāvīgā dzīvē, bet jaunākā meita vēl ģimnāziste. Dziedāšana man ir tikai vaļasprieks. Ja tu nekur neej, tad neko arī neredzi. Bet kad nedaudz kaut kur paskaties, tad no tās vietas var redzēt vēl tālāk… Citreiz uz mēģinājumu cilvēks atnāk ļoti noguris. Bet kad mēs sanākam kopā: viena kaut ko izstāsta, otra pasaka ko smieklīgu vai asprātīgu, garastāvoklis uzlabojas. Pēc mēģinājuma noskaņojums vienmēr ir labāks nekā pirms tam, jo ir iegūts pozitīvais lādiņš. Tā ir pievienotā vērtība – komunikācija ar cilvēkiem. Priekšstats, kas man bija pirms pieciem gadiem par folkloras kopu, sākot dziedāt, šobrīd ir ļoti mainījies. Sākumā biju domājusi tikai atnākt paskatīties. Vien žēl, ka šogad
kovida
ierobežojumu dēļ izpaliek folkloras kopas piedalīšanās pasākumos. Bet, atskatoties pagātnē, mums ir bijis tik daudz pasākumu, ir daudz kur būts! Vēl joprojām atmiņas silda starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, folkloristu saieti! Tam ir paliekoša vērtība. Cilvēks, ja grib, vienmēr var atrast laiku kultūrai,” ar pārliecību saka Irēna. Paldies Irēnai Batarei par sarunu! Lai tālu skan “Rateņa” dziesmas!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Irēnas BATARES albuma
Komentāri