– Kā jums radās vēlme dejot?
– Kad mācījos Feimaņu pamatskolā, mums nebija deju kolektīva, tikai folkloras kopa, kurā piedalījos. Tur man bija interesanti. Pēc tam mācības turpināju Maltas vidusskolā, kur jau bija deju kolektīvs. Tajā laikā to vadīja Edgars Naglis. Tā tas viss aizsākās, jo šķita: visi dejo, nu kā tu vari nedejot? Un tad es sapratu, ka dejošana tiešām ir labs laika pavadīšanas veids. Mūsu deju kolektīvs bija ļoti draudzīgs, mēs visi kopā svinējām arī dzimšanas dienas, citus svētkus, bija gandrīz kā ģimene izveidojusies. Dejojot Maltas vidusskolas kolektīvā, pirmoreiz piedalījos Dziesmu un deju svētkos. Es sapratu, ka tas ir vienkārši super! Tās ir pozitīvas emocijas, enerģijas lādiņš ilgam laikam, to nevar aprakstīt! Cilvēkam, kurš nav bijis Dziesmu un deju svētkos, var stāstīt, cik tas ir grandiozs pasākums, bet, ja pats tur neesi bijis, līdz galam to nevar saprast. Tas ir jāizdzīvo pašam, – stāsta Skaidrīte Babre. Arī studējot Daugavpils Universitātē, kur iegūts sākumskolas skolotājas diploms, Skaidrīte kādu pusotru gadu ļāvās dejas priekam Daugavpils kultūras centra “Vārpa” deju kolektīvā “Līksme”. Diemžēl mēģinājumi notika vēlu vakaros, arī kopmītnes atradās tālu no “Vārpas”, tāpēc dejošana tika pārtraukta.
– Tad dzīves ceļš atveda atpakaļ uz Maltu?
– Jā! Vidusskolas laikā deju kolektīvā sadejojāmies ar manu vīru. Pēc universitātes beigšanas atgriezos Maltā, un mēs apprecējāmies. Maltas vidusskolā man bija darbs. Tad mēs abi sākām dejot “Rutuļos”. Nu jau 20 gadus tur dejojam. Mans vīrs studēja Rēzeknes Augstskolā un tajā laikā tur dejoja “Dzigā”. Mēs kādu brīdi dejojām katrs savā kolektīvā. Tagad esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, jo nācās pārkvalificēties, kad vairs nebija darba sākumskolā. Es vēl Latvijas Universitātē divus ar pusi gadus studēju. Pēc tagadējām kompetencēm mācu 7.–9. klasēm latviešu valodu un literatūru, arī teātra mākslu. Jau kādus desmit gadus skolā bērniem mācu tautas dejas. Šogad vadu divus deju kolektīvus – 8. un 9. klases un vidusskolas kolektīvu.
– Kā ieaudzināt otram to dejas mīlestību?
– Te man jāsaka par savu audzināmo klasi. Nezinu, kā tas ir izdevies, bet klasē, kurā ir 21 skolēns, dejo 15! Laikam jāsaka paldies sākumskolas skolotājai Vitai Martinovai, jo liela daļa bērnu dejo jau no 1. klases. Es viņus paņēmu 5. klasē, un viņiem tas šķita tik dabīgi, ka ir jāturpina dejot. Ar visiem, protams, tā nenotiek, jo pamatskolas posmā bērniem pēkšņi rodas kādas citas intereses, tad dejas paliek otrajā plānā. Bet manas audzināmās klases bērni ir kā fenomens: tikko sākas mācību gads, bet viņi jautā, kad būs deju mēģinājumi. Viņu vidū ir arī tādi bērni, kuru vecāki dejo “Rutuļos”. Varbūt arī tas viņiem ir kā paraugs. Skolā bija tāds brīdis, kad nebija kam mācīt dejas. Man piedāvāja: varbūt pamēģini ar mazajiem? Protams, pašā sākumā bija milzīgs darbs jāiegulda, jāiemācās pašai tās dejas un tikai tad jāmāca bērniem. Tas prasa laiku un pacietību, jākonsultējas ar citiem kolēģiem. Tagad Maltas vidusskolā mazajiem dejot māca Ruta Mika. Jābūt arī pēctecībai, nevar strādāt tikai ar lielajiem. Jo dejas prasme jāieliek no bērna kājas. Te jāsaka paldies tiem bērnudārza skolotājiem, kuri iemāca bērniem deju pamatus. Protams, ir arī skolēni, kuri sāk dejot tikai vidusskolā. Bet, ja ir vēlēšanās, ja ir ritma izjūta un dzirde, tad visu var izdarīt. Var labi dejot, vajag tikai gribēt!
– Jums ir ģimene, darbs un daudzi citi pienākumi. Kā var atrast laiku dejas priekam?
– Īstenībā jāsaka tā: ja dejotu viens no ģimenes, tad būtu sarežģītāk. Bet, ja mums abiem deja ir vaļasprieks, tas, kas silda sirdi, tad īstenībā nav nemaz tik grūti atrast to laiku, jo mēģinājumi ir vienu vai divas reizes nedēļā. Turklāt kopējie vaļasprieki saliedē ģimeni. Mēs kopā ar vīru, dejojot “Rutuļos”, esam bijuši trijos Dziesmu un deju svētkos. Tās tiešām ir kopīgas intereses, kopīgas emocijas, kopīgi izbraucieni, koncerti. Arī mūsu meitas – Laura Marija un Egija Terēze dejo skolā, cik nu tas sanāk šajā kovida pandēmijas laikā. Viņas redz, ka mammai ar tēti ir mīlestība pret deju, redz tās pozitīvās emocijas un grib to pašu darīt. Vecāku piemērs tomēr ļoti daudz ko dod.
– Vai jums ir vēl kāds vaļasprieks?
– Mums Feimaņos ir lauku māja, kur dzīvo mamma. Tur audzēju daudz puķu, tas ir mans otrais vaļasprieks. Kā vīrs saka: drīz nebūs brīvas vietas ap māju, tikai puķes. Bet lai labāk ir puķes, nekā zied nātres. Ļoti patīk rozes, man jau aug vairāk nekā 20 šķirnes. Pašlaik krāšņi zied asteres. Audzēju dažādas puķes, arī košumkrūmus, patīk hortenzijas un citas. Vēl patīk lasīt arī grāmatas. Lasu gan atpūtas brīžiem, lai smadzenes nedomā par ikdienu, gan lasu nepieciešamo darbam. Skolotājam jābūt kompetentam dažādās lietās.
– Paldies par sarunu! Lai katra diena jums ir radoša prieka piepildīta!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Skaidrītes BABRES albuma
Komentāri