Vecmāmiņas mantojums
Mājas, kurās dzīvo kuplā Boburovu saime, ir Oksanas vecmāmiņas un vectētiņa mājas, ko viņi uzcēluši pagājušā gadsimta 50-tajos gados. Un tās nes “Kļaviņu” vārdu. “Kļaviņi” laikam tāpēc, ka šeit daudz kļavu bijis. Tagad to skaits krietni sarucis, jo Boburovu ģimene būvē jaunu ģimenes māju un vecās kļavas, kas daudzas jau bijušas iztrupējušiem vidiem, nozāģēja. “Te izaugusi mana mamma,” stāsta Oksana. Kad viņas mamma izgājusi pie vīra, dzīvojuši Pūpolos
(tagad Bekši – aut. piez.).
“Kad es pieaugu, atgriezos vecmāmiņas mājās. Tagad vecmāmuļa dzīvo pilsētā, šurp atbrauc vasarās. Visus gadus viņai te bija pašai savs dārzs, šogad pārliecinājām, ka pietiek, ka nevajag viņai to dārzu, tomēr jau 86 gadi. Grūti taču,” stāsta Oksana. “Viņa jau gadus piecus runāja, ka neturēs vairs dārzu,” piemetina Liza. Savs sakņu dārzs Boburoviem ir, arī siltumnīcas, jo kā gan, laukos dzīvojot, iztikt bez dārza un siltumnīcas? “Pašiem savi dārzeņi, tomāti, gurķi. Viss svaigs un zini, ka labs, jo pašu audzēts,” teic Oksana.
Top jauna ģimenes māja
Jaunceltne jau zem jumta. Lēnām top Boburovu ģimenes jaunā māja, jo iztiek pašu nopelnītiem līdzekļiem. Pašlaik celtniecības procesā iestājies pārtraukums, Dmitrijs to pamato: “Būvmateriāliem nehumāni augušas cenas, arī darbaspēks kļuvis dārgāks.” Jānogaida kāds laiks. Par to, ka būvniecībai nepieciešamos līdzekļus varētu aizņemties bankā, pat domas nav. “Nē, nekādus kredītus! Pie tādiem procentiem kredītus ņem tikai pašnāvnieki,” pārliecinoši saka ģimenes galva, “labāk lēnāk, ilgākā laika posmā, toties zini, ka nekāda banka neatnāks un visu neatņems. Cik tādu gadījumu ir dzirdēts, kad, nespējot izmaksāt kredītu, cilvēki paliek bez nekā – ne naudas, ne mājas.” Ejam lūkot jaunceltni. Oksana teic, ka bieži šurp nākot. “Labi, ka jumts uzlikts,” ar lietpratēja skatienu Dmitrijs pārlūko siju salaidumus, kamēr jaunā paaudze aizgūtnēm stāsta, kur būs virtuve, kur lielā istaba, kur kuram sava istaba. Vadims atver otrā stāva logu, no kura acīm paveras krāšņa rudens ainava, iekrāsota dzeltensarkanos toņos.
Govs nav!
Boburovu ģimenē dzīvo suns, trīs kaķi un divi papagaiļi. Rotaļāties un klausīties murrāšanā patīkot visiem, bet tā otrā puse – putnu būrīša, kaķu kastes tīrīšana nemanāmi kļuvusi par mammas Oksanas pienākumu. “Mājdzīvniekus grib visi, bet mammai tie jākopj,” teic Oksana. Sarunai iegrozoties par mājlopiem, Oksana teic: “Nē. Govs turēšana ir grūts darbs – siena gatavošana, slaukšana… Vajag savu tehniku, lai lopus turētu.” Viņai piekrīt Dmitrijs, sakot, ka “turēt govi – tas ir ekskluzīvi. Kam tagad laukos ir govs? Reti kam. Zemniekiem, kuri nodarbojas ar lopkopību, un veciem cilvēkiem, kuriem tas ir dzīvesveids, kuri nevar iedomāties savu dzīvi bez govs”. “Laukos ir vairāk iespēju, izņemot veikalus. Daba, svaigs gaiss, brīvība. Dari, ko gribi,” piebilst Liza. “Pilsētā dzīvokļos visi kā būrīšos dzīvo, cits pie cita, bet kaimiņus pat savā kāpņutelpā nepazīst. Laukos kaimiņu satiec, aprunājies. Protams, darba vairāk nekā pilsētas dzīvoklī, bet dzīvot ir labāk un mierīgāk,” rezumē Oksana.
Droši un pasargāti ticībā
Boburovu saime pieder vecticībnieku draudzei. Aktīva draudzes locekle ir Jelizaveta. “Kad mācījos 2. klasē, mamma avīzē izlasīja sludinājumu par Svētdienas skolu, kurai mani pieteica. Divus gadus mācījos Svētdienas skolā, pēc tam sāku dziedāt draudzes korī, kas pavada dievkalpojumus dievnamā. Jau piekto gadu dziedu,” stāsta Liza. Šoruden Svētdienas skolā sākusi mācīties arī Viktorija. Liza atzīst, ka viņai grūti paskaidrot savas izjūtas, bet ticība, saikne ar Dievu, piedalīšanās dievkalpojumā darot viņu stiprāku. “Pārdomāju nedēļas notikumus, ko esmu piedzīvojusi,” teic Liza. “Kļūst vieglāk, kad esmu dievnamā,” piebilst Oksana, “nolieku svecīti, palūdzos par savējiem. Jūtos droši un pasargāta. Pirms dodamies garākā ceļā, vienmēr noskaitu kādu lūgšanu. Lūgšanas spēks palīdz pārvarēt grūtības, apdomāt un pieņemt dzīvi.” Daudzi uzskata, ka vecticībnieki ir tāda noslēgta, savdabīga un stingra mūsu sabiedrības daļa. Vai ticības stingrība ietekmē ģimenes ikdienu? “Patiesībā tie ir stereotipi,” teic Liza, “biju kristīgajā nometnē, kur koncertā viens zēns spēlēja klavieres. Pēc koncerta viņam kāds vīrietis no pareizticīgo baznīcas pajautāja: vai tev atļauj spēlēt? Jā, protams, zēns viņam atbildēja. Tas vīrietis par to bija ļoti izbrīnījies. Nav tik stingri, kā cilvēkiem no malas var šķist.” Lūdzu Lizai kliedēt vēl kādu mītu, kas mani pavada kopš bērnības, par “poganaju kružku”. Visnotaļ nopietni, bet, sirsnīgi smaidot, Liza stāsta, ka šim stereotipam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums: “Tas ir higiēnisku apsvērumu dēļ, kamdēļ svešos no saviem traukiem necienāja. Nesaķēra vīrusus un infekcijas, tāpēc mazāk slimoja.”
Uzkāpt Mākoņkalnā
Nu jau atkal dzīvojam ārkārtējā situācijā, kas izsludināta Covid-19 izplatības ierobežošanai. Salīdzinot ar pagājušo reizi, tagad vismaz skolas nav slēgtas. Viesojoties pie Boburoviem, vaicāju, ko viņi gribētu mainīt, ja tas būtu viņu spēkos. “Atcelt kovidu, visi, arī mēs, esam pārguruši no tā visa,” sekoja atbilde. Bet izskatās, ka šī koronavīrusa dēļ vēl kādu laiku būs jāpiemērojas apstākļiem. Un te noderēs jau gūtā pieredze. Pagājušajā mācību gadā, kamēr mazajai meitai nebija nodarbību
ZOOM
platformā, bijis ļoti grūti, atzīst Oksana, arī rātni nosēdēt sešas stundas pie datorekrāna bijis pārbaudījums. Tam gan nepiekrīt Liza: “Man principā nav starpības – mācīties klātienē vai attālināti. Mācoties mājās, varēju ilgāk pagulēt. Minūtes desmit pirms stundām cēlos augšā, saģērbos, un sākās
ZOOMs
. Skolotāji bija ļoti atsaucīgi, varēja konsultēties, ja ko nesapratu.” Par sekmēm runājot, Liza teic, ka varbūt mazliet tās kļuva labākas, bet “principā kādas bija klātienē, tādas arī attālināto mācību laikā”. Viena no Boburovu ģimenes tradīcijām ir uzkāpt Mākoņkalnā. “Tagad uz kalna virsotni ved labas kāpnes, viegli uzkāpt, agrāk tā nebija,” teic Dmitrijs, “agrākos laikos Mākoņkalna virsotnē dažādi pasākumi notika. Tautas bija vairāk, svētkus svinēja. Tagad klusiņām vien ciemi izmirst.” Pēdējā gada laikā, savā ziņā pateicoties Covid-19 dēļ noteiktajiem ierobežojumiem, ģimene dodas garākos pārgājienos – piecus, septiņus kilometrus garās pastaigās. “Labos laikapstākļos gājām praktiski katru dienu,” stāsta Oksana, “tik daudz interesanta pa ceļam var ieraudzīt. Sēžot mājās, neredzi, kas apkārt notiek, kā dabā viss mainās.”
Vispirms pašam jāpacenšas
Boburovu ģimene ir daudzbērnu, kurai kā tādai ir valsts un pašvaldības piešķirti atvieglojumi un atlaides. Tas ir nozīmīgs atspaids ģimenei, kurā aug trīs bērni. Tomēr Boburovi nepieder pie cilvēkiem, kuri to vien darot kā staigā apkārt, prasot palīdzību. “Cilvēkam jau vispirms pašam jāmēģina, jācenšas tikt galā. Ja saviem spēkiem nevar, tad jāmeklē atbalsts un palīdzība,” teic Oksana, “ja man ko konkrēti vajag, tad eju un runāju. Sadzirdēja, palīdzēja – lieliski. Nesadzirdēja, otrreiz vairs neiešu, meklēšu citus ceļus, citas iespējas atrisināt savu problēmu.” Boburovi uzskata, ka pašvaldība daudziem cilvēkiem palīdz grūtās vai negaidītās situācijās. To redzot ikdienā. Par vienu tādu negaidītu situāciju no pašu dzīves pastāsta Oksana: “Vienu nakti pamodos no dīvaina trokšņa – liela dobja būkšķa. Cēlos, paskatījos pa logu – viss mierīgi, pērkons tas nebija… No rīta eju laukā un burtiski blakus mājai pie lieveņa vecā, milzīgā liepa nogāzusies. Sajūtas briesmīgas… Paldies Dievam, ka ne uz mājas! Tad gan zvanīju uz pagastu, lūdzu palīdzēt koku novākt. Atbrauca strādnieki un sazāģēja liepu.”
Uzticība un uzticēšanās
Ģimenes, savstarpējo attiecību pamatā ir uzticība un uzticēšanās, pārliecināta ir Oksana. “Dzīvojam un dzīvojam, katrs ar savu raksturu, saviem ieradumiem, cilvēki jau pierod viens pie otra,” teic Dmitrijs, “mīlestība? Pirmos gadus, jā, pēc tam par to nedomā. Pēc daudzu gadu kopdzīves cilvēki viens bez otra vienkārši vairs nevar dzīvot.” Galvenais “bērniem iemācīt, ka ne nauda, ne manta ir galvenais. Lai viņi cits citam pie rīkles neķertos mantas dēļ, kad mūsu vairs nebūs. Audzināt tā, lai viņi cits citu atbalstītu, ka tuvāka cilvēka par māsu vai brāli viņiem nav, kad vecāku nebūs. Tas ir grūts uzdevums, iemācīt viņus to saprast, jo īpaši šajos laikos, kad nauda spēlē galveno lomu un tas izpaužas cilvēku savstarpējās attiecībās,” nopietni teic Dmitrijs. “Vērtība ir tikai tam, ko pats ar savu darbu esi nopelnījis,” piebilst Oksana.
Pie Boburovu saimes viesojās
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA
AUTORES foto
Komentāri