Irina Viļumovska dzimusi 1934. gada aprīlī Feimaņu pagasta Šejevkā. No ciema nosaukuma radies arī viņas literārais pseidonīms – Irina Šejevska. Tas bija sens vecticībnieku ciems. Bija vārda tiešā nozīmē, jo tagad tā vairs nav, un šī zaudējuma (un ne tikai šī) sāpe skan daudzās Irinas Šejevskas dzejas rindās. Bērnība ritēja smagajos kara gados, un šo laiku Irinas kundze vienmēr atcerējās ar asarām acīs. Viņa raudāja kara upuru piemiņas dienās. Arī par to ir daudzi dzejoļi. Bet pirmās vārsmas radušās jau bērnībā, Silajāņu pamatskolas solā, kur lieliskie skolotāji prata “ielikt” mazajā meitenē mīlestību pret literatūru un iemācīja lasīt dzeju – gan klusi, čukstus, gan skaļi, uz skatuves. Tas turpinājās arī vēlāk, jaunībā, mācoties Maltas 2. vidusskolā, Rīgas pionieru vadītāju skolā un Maskavas Kultūras institūta Režijas nodaļā. Dzeja vienmēr bija Irinas Viļumovskas sabiedrotā – gan mīļās Latgales plašumi, gan pirmā mīlestība radīja dvēselē maigus un kaislīgus liriskos tēlus. Daudzus gadus Irina Viļumovska strādāja Rēzeknes rajona skolās un Rēzeknes Pionieru namā. Daudz laika un spēka atdeva Daiļlasītāju studijas vadīšanai, kopā ar saviem audzēkņiem piedalījās daudzos konkursos, festivālos, saņēma pelnītus apbalvojumus. Mīlestība pret vārdu kļuva par viņas likteni, neatņemamu dzīves sastāvdaļu – viņa bija Rēzeknes radio korespondente un diktore, bet vakaros devās uz Tautas teātri. Kopā ar saviem jaunajiem un uzņēmīgajiem domubiedriem radīja Rēzeknes literāro klubu “Sārtās buras”. Viņas dzejoļi publicēti 30 literārā almanaha “Rēzekne” izdevumos. Daudz publicējusies arī vietējās avīzēs, kā arī Latvijas almanahā “Dzejnieku planēta”, izlasē “Latgales krievu dzeja”, “Rēzeknes poētiskajā vēstnesī”, Latvijas dzejnieku vecticībnieku dzejas izlasē, Maskavas žurnālā “Dzejas Akadēmija”, Ukrainas, Baltkrievijas almanahos utt. Viņa bija nemiera pilna un darbīga. Ar prieku piedalījās pasākumos savā dzimtajā Feimaņu pagastā – tikās ar skolēniem un dzejas mīļotājiem. Tikpat enerģiski viņa vadīja savas mājas lietas, nodarbojās ar saimnieciskajiem jautājumiem. Arī tas viņai padevās. Viņa bija Starptautiskās rakstnieku un publicistu asociācijas locekle, Latgales dzejas festivāla dzejnieku daiļlasītāju konkursa laureāte, četru dzejas krājumu autore. Dzeja Irinai Šejevskai bija dzīvībai tikpat svarīga kā elpošana. Kā mīlestība. Kā dzīve. Tas viss mēdz būt smags. Reizēm – mokošs. Viņai bija grūti valdīt asaras pēc vienīgā dēla bojāejas, dzīvot vientulībā – bez tuviniekiem, bez cerības, bez mīlestības. Un tikai dzeja kā zvaigzne tālās debesīs palīdzēja dzīvot, radīt un elpot… Lai vieglas smiltis Irinai Viļumovskai…
“Rēzeknes Vēstu” kolektīvs
Komentāri