Vectēva mantojums
“Strautiņi” ir Sarmītes dzimtas mājas, kurām moderns šīfera jumts uzlikts vien tad, kad Sarmītei bijuši pieci vai seši gadi. “Pati neatceros, bet spriežu pēc fotogrāfijām. Līdz tam bija tāds koka lubiņu jumts, jo visu vecaistēvs taisīja pats,” stāsta Sarmīte. Sarmītes vectēvs zemi ieguva pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Māju cēlis kā vecos laikos – bez pamatiem uz akmeņiem, “uz kotra pakša pa akmiņam”, teic Sarmīte. Mājai divi gali – vecais un jaunais, kas tika piecelts klāt, kad vectēva ģimenē pasaulē jau bija nākuši pirmie pieci bērni – ģimenei kļuva par šauru. Vectēva rokām būvēto māju Stepiņi grib saglabāt pēc iespējas autentisku, tāpēc pēc tā saucamā eiroremonta nealkst. Toties ir iesākta piebūves būvniecība, kas gan jau pāris gadus iestrēgusi. Kā Stepiņi saka, (ne)strādnieku dēļ. Zemes vectēvam bijis salīdzinoši daudz – pieci hektāri ceļa vienā pusē un ap 12 hektāriem otrpus ceļam, uz kuru līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu atjaunotas mantojuma tiesības. “Mums ir tāds ģimenes nostāsts, ka vecāmāte vectēvam par sievu izdota ne nu gluži aiz lielas mīlestības, bet gan tādēļ, ka viņš bija liels saimnieks. Neteiksim, ka cīši bogōts, bet liels. Tajos laikos zeme bija milzīga vērtība,” stāsta Sarmīte. Vectēvs traģiski gājis bojā, kad Sarmītes tēvam bijuši gadi četri vai pieci. “Vecotēvu Līgo vakarā, 23. jūnijā, nejauši nosita. Tovakar viņš zirga pajūgā kādu radagabalu aizveda uz Pilceni. Braucot atpakaļ, silā, kur tagad atrodas Pilcenes kapsēta, ļaundari gaidījuši kādu saimnieku, uzbruka un nogalināja. Izrādījās, ka tas saimnieks, kuru ļaundari gaidījuši, braucis krietni vēlāk,” skaudrajā stāstā dalās Sarmīte. Pēc vectēva traģiskās bojāejas vecaimātei sākušies “labāki” laiki, jo palikusi viena ar astoņiem bērniem. Bet vecāmāte tikusi galā ar visām nedienām un grūtībām, visus bērnus izskolojusi un dzīvē palaidusi.
Vecāsmātes gredzens
Sarmītes vecmamma bijusi liela dziedātāja Bondaru saimē. “Viņas bija trīs māsas. Kad visas – mana vecmamma Bondaru Broņeite, Broņislava, Mares tante no Dricāniem un Tekla no Strūžāniem – satikās mūsmājās un sāka dziedāt Dieva dziesmas vai tautasdziesmas, man kā bērnam bija interesanti būt babas istabā,” atminas Sarmīte. Trīs māsas bijušas saļmu
(psalmu – aut. piez.)
dziedātājas. Visā apkaimē gājušas dziedāt uz izvadīšanu un bedībām. Vecāmāte Sarmītes dzīvē ieņēmusi ļoti lielu un būtisku vietu, tas sajūtams, klausoties viņas stāstos, jo vecāsmātes vārdu, dotās mācības Sarmīte piemin bieži. Kā acuraugu glabā un kā nenovērtējamu dārgumu rāda vecāsmātes gredzenu savā pirkstā: “Es aizvien svarīgos brīžos nēsāju babiņas laulību gredzenu. Vienkāršs, laikam alumīnija, gredzens. To atradu ļoti ilgi pēc viņas nāves baznīcas somiņā.”
Mājas pašas izvēlas saimnieku
Sarmītes tēvs bijis jaunākais no astoņiem bērniem. Ka viņš, nevis vecākais brālis, kļūs par māju saimnieku, nebija paredzēts. Bet, kā laika gaitā sapratusi Sarmīte, viss dzīvē notiekot, kā Dievs vai liktenis, “sauciet, kā gribat”, lēmis. Vēl vairāk – Sarmīte ir pārliecināta, ka “mājas pašas atrod sev saimnieku un nepalaiž to cilvēku nekur”. Kā apliecinājumu viņa izstāsta, kā tēva vecākie brāļi apprecējušies, kā pārcēlušies dzīvot kurš tuvāk, kurš tālāk. “Bija palikuši divi brāļi – Stass un Geņuks, mans tēvs. Bija domāts, ka palicējs būs Stass. Viņam bija tas saimnieka gods paredzēts. Mans tēvs tolaik strādāja Rēzeknē, labi pelnīja, stāvēja dzīvokļa rindā. Bet Stass apprecējās un ar jauno sieviņu pārcēlās uz Jēkabpili. Māju bez saimnieka neatstāsi, visas māsas jau arī bija prom! Tautiņās! Tēvam gribot negribot nācās atgriezties. Viņš atteicās no visa pilsētā. Aizgāja strādāt uz Strūžānu kūdras fabriku. Viņš bija diplomēts elektriķis. Tā viņš palika šeit saimniekot. Šī māja prot atrast sev saimnieku,” stāsta Sarmīte. Likumsakarīgi jautāju: kā viņu pašu “piesējušas” dzimtas mājas? Viņa teic, ka līdzīgi. “Man bija perspektīva strādāt Rīgā. Es jau zināju, ka man ir darbs Rīgā, ka nepalikšu laukos, ka būšu pilsētas meitene – Rīgas dāma,” smej Sarmīte un turpina, “tēvs nomira, kad studēju otrajā kursā Rēzeknes Augstskolā. Palika vecmamma, palika mamma, kur liksies? Mamma, kura nekur nestrādāja. Es tolaik gan studēju, gan strādāju.” Saviem vecākiem Sarmīte bija vienīgais bērns. “Tēvs visu laiku ņēma mani sev visur līdzi un vienmēr atkārtoja: mācies, kamēr esmu dzīvs. Kuru normālu meiteni tēvs mācīs kult izkapti? Es to māku. Paldies Dievam, man to nevajag, ir visādi agregāti saimniecībā, bet, ja asti piežmiegs, tad es to protu darīt, jo tēvs ir iemācījis. Daudzas lietas, ko tagadējos laikos ne katrs vīrietis, pat laukos dzīvojot, pratīs, esmu no tēva iemācījusies. Tēvs pat medībās mani ņēma līdzi – iemācīja medīt. Es tos purva gājienus atceros kā briesmīgus sapņus, kad tēvs četros no rīta modināja, zābakus kājās un ejam medībās.” Pateicoties medībām, Bondaru mājās gaļa bijusi vienmēr – ja ne savs ruksis, tad meža. Neraugoties uz visu, kas kā mazai meitenei nav paticis vai sirdij tuvs bijis, Sarmīte atklāj, ka viņas bērnība bijusi tik skaista un interesanta!
Paņēma iegātņos
“Strautiņu” mājās Jānis ir iegātņos. Ar Sarmīti iepazinušies studiju laikā, Jānis studēja inženieros, Sarmīte filologos, bet abi darbojušies studentu pašpārvaldē. “Mums kā studentiem parādījās jauns priekšmets – datorzinības. Mēs, topošie filologi, to datoru pirmoreiz mūžā ieraudzījām 2. kursā! Nebija nekādas saprašanas. Pirmajā lekcijā no 11 datoriem deviņus “nokārām” tā, ka tos vēl ilgi mēģināja reanimēt. Tagad, to atceroties, varam pasmieties, bet tolaik…,” atceras Sarmīte. Tad nu ar Jāni sarunājuši, ka viņš pamācīs, kā ar datoru apieties, kā strādāt. Tā nu datorzinību privātstundas galu galā rezultējās ar ģimenes nodibināšanu. “Kopā esam 22 gadus. Dēlam 21 gads – viegli skaitīt,” smej Sarmīte. Kāzas bija plānotas pavasarī, bet nomira Sarmītes vecmāmuļa. “Es nevarēju, tikko vecmammu, kura būtībā mani izaudzināja, apglabājusi, kāzas svinēt. Atlikām uz septembri,” stāsta Sarmīte. Jānis atzīst, ka sākumā pie dzīves laukos bijis ļoti grūti pierast. “Kad sievasmāte bija līdzās, tad bija labi, nebija par visu galva jālauza,” atklāj Jānis. “Kad atvedu Jāni atrādīt vecaimātei, viņa viņu pasauca pie sevis, mani patriecot kaut ko darīt. Joprojām nezinu un Jānis nestāsta, ko toreiz runājuši. Pēc tam vecmamma man pateica: ja tu viņu palaidīsi garām, būsi glupa,” iestarpina Sarmīte. Jānis ir pilsētas zēns – Maskavas ielas puika. Laukus viņš nepazina: “Tagad smieklīgi atcerēties kaut vai pirmo mēslu talku, runājot par iedzīvošanos. Tie laucinieki jau arī tādi viltīgi – nepastāstīs, kā jādara. Sākumā paskatīsies, gardi izsmiesies un tad jau pamācīs, kā labāk un pareizāk jādara. Tā jau bija, ka sākumā par pilsētas puiku saukāja. Laukos dzīvojot, savā saimniecībā esi plaša profila speciālists – viss jāpārzina.” Tagad Jānis pat nevar iedomāties, ka varētu dzīvot pilsētas dzīvoklī. “Jau pietrūktu plašuma,” viņš teic. Ģimenei ir jābūt kaut kam kopīgam, vienojošam, izņemot brokastis vai vakariņas, uzskata Stepiņu pāris: “Ir jābūt kaut kam citam, par ko parunāt, nevis tikai, ko mēs šodien ēdīsim vai ko skatīsimies pa televizoru.” “Man ir paziņas, kuri saka: jau 20 gadus kopā, jau līdz brošai. Kā līdz brošai? Nesaprotu. Nē, nav tā, ka mēs esam balti un pūkaini, citu reizi arī ar kādu “sirsnīgāku” vārdu apmaināmies. Mēs esam normāla ģimene!” atklāj Sarmīte. Pāris atzīst, ka esot ļoti dažādi: Sarmīte tāda vairāk pa mākoņiem, radošais elements, savukārt Jānis praktisks, pie zemes turošs. Runājot par pāra savstarpējām attiecībām, Sarmīte uzsver, ka viss esot vienkārši – vai nu ir, vai nu nav! “Ja no pirmās dienas ir savstarpēja cieņa, uzticēšanās, nākšana pretim, tad ir. Nav runa par “rozā brillēm”, aklu mīlestību un tā tālāk, tās ir ļoti elementāras lietas. Nesen izlasīju: mazmeita vaicā vecmammai – kā jūs ar vectēvu varējāt nodzīvot kopā 70 gadus? Vecmamma atbild – tu zini, meit, mēs dzīvojām tajos laikos, kad sasistu krūzi neizmeta ārā, bet salīmēja. Apmēram tā dzīvojam arī mēs. Tā ir attieksme pret otru cilvēku, pret to, kas ir. Vai nu tu, tiklīdz krūzē parādās vissīkākā plaisa, met to miskastē, vai tu uzcītīgi aizlīmē, salabo,” dalās Sarmīte.
Pašiem sava asinsdesa
Asinsdesas “Strautiņos” gatavo ikreiz, kad kauj ruksi. To zinot visi kaimiņi, draugi un paziņas. Un savulaik tas pavisam nav bijis bizness, bet kaimiņu būšana. “Atnāk viens sābris, saka: tev labi sanāk, sataisi man,” stāsta Sarmīte. Tā laiku pa laikam taisījusi te vienam sābrim, te draugiem, te draugu draugiem. Bet kā bizness asinsdesu gatavošana pārvērtās līdz ar Sarmītes dalību televīzijas šovā “Īstās latvju saimnieces”, kam sekot līdzi varējām 2015. gadā. “Pēc šova bija tāda ažiotāža, ka visi brauca uz Latgali, visiem vajadzēja garšot, visiem vajadzēja degustāciju,” atceras Sarmīte, “es nekad neesmu gribējusi būt ēdināšanas pakalpojumu sniedzēja. Negribu! Nemūžam! Bet degustāciju sarīkot – jā, to var.” Tā pamazām, pamazām ar degustācijām, ar piedalīšanos amatnieku un mājražotāju tirdziņos Sarmītes asinsdesas aizgāja pasaulē. “Kad novada pašvaldības meitenes aicināja piedalīties tirdziņā, domāju, kas gan tās asinsdesas pirks? Kam tās vajadzīgas? Jo mūsmājās asinsdesa nekad nav bijusi kaut kas īpašs. Bija – labi, nebija – arī labi. Bet kad cilvēki speciāli brauca no Rīgas uz Miķeļdienas tirdziņu Rēzeknē tikai tamdēļ, lai atrastu mani ar manām asinsdesām… to pat iedomāties nevarēju. Bet jāteic, ka tas bizness ir reize no reizes. Jo īpaši tagad, kovidlaikā, ja kāds pasūta, tad sataisu,” stāsta Sarmīte. Jāpiebilst, ka todien, kad viesojos pie Stepiņiem, Sarmīte kopā ar meitu Diānu cepa jau iepriekš sataisītās asinsdesas. Un bija pret tām visnotaļ prasīga. Par asinsdesām saimniece zina visas nianses un garšas, ko var sagaidīt, un tomēr gadoties visādi. Asinsdesas prasa rūpīgu sagatavošanos un rūpīgu gatavošanu. “Uz fikso tas nav izdarāms!” strikti nosaka Sarmīte. Viņasprāt, kvalitāte ir noteicošais: “Ja man pašai nepatīk, tad tālāk es to desu nemaz nelaižu.”
Maize dvēselei
Stepiņu pāri vieno arī mīlestība uz kora dziedāšanu – abi dzied korī “Ezerzeme”. Sarmīte stāsta, ka mūzika vienmēr ir bijusi klāt viņu ģimenē, atgādinot, ka vecāmāte bijusi liela dziedātāja. “Kad es mācījos skolā, nebija tādas iespējas kā tagad – kurš grib, kurš ir spējīgs maksāt, tas mācās mūzikas skolā. Tajos laikos skolotājs deva nosūtījumu – rekomendāciju mācībām mūzikas vai mākslas skolā Rēzeknē. Man, Strūžānos mācoties, skolotāji deva rekomendāciju gan mūzikas, gan mākslas skolai, bet finansiālu apsvērumu dēļ, arī autobusu satiksmes dēļ nebija reāli izbraukāt. No otras puses, ja es to būtu ļoti gribējusi, vecāki noteikti būtu atraduši iespēju,” stāsta Sarmīte. Jau kopš 1. klases Sarmīte ir dziedājusi korī, ansamblī, vēlāk arī baznīcas korī viņu iesaistījis skolotājs A. Matvejāns. Studiju laikā dziedājusi korī “Sonitum”. Joprojām dzied sieviešu korī “Taunadze”. Kora dziedāšanā gan bijis desmit gadus ilgs pārtraukums, atgriezusies korī, kad meitiņai bija astoņi gadi. Savukārt Jānis kā jau pilsētas zēns mūzikas skolu ir pabeidzis. Jāņa specialitāte ir mežrags, spēlē arī akordeonu. Viņa pedagogi gaidīja, ka Jānis turpinās mācības Mūzikas vidusskolā, bet velti. Jānis izvēlējās parasto vidusskolu un informācijas tehnoloģijas. Dziedāšana ir dvēselei, arī kolektīvs esot svarīgs, runājot par dalību “Ezerzemē”, teic Sarmīte: “Mēs esam draudzīgi, mums ir kaut kas kopīgs. Un galvenais – tu nejūties lieks.” Bet braukt no Taunagas uz mēģinājumiem Rēzeknē, kas ir tas dzinulis, jautāju. “Labs jautājums īstenībā,” atbild Sarmīte un turpina, “nekad neesmu par to aizdomājusies. “Ezerzemē” dziedam gadus četrus. Ēriks Čudars, kurš vada “Taunadzi” un ir viens no “Ezerzemes” diriģentiem, pamudināja mūs ar Jāni pamēģināt un pievienoties “Ezerzemei”. Pamēģinājām, un mums ļoti patīk, žēl vien, ka kovida dēļ kora dzīve ir noklususi.” Maize dvēselei ir kalpošana Dievam. “Svētdienās mēs cenšamies būt baznīcā, piedalīties dievkalpojumā. Es gribu domāt, ka tas kaut ko mums kā pārim, kā ģimenei dod,” teic Sarmīte. Gribu atklāt, ka Jāņa un Sarmītes laulību svētīja divi priesteri. Tas bijis negaidīts pārsteigums jaunajam pārim, kad pie baznīcas pirms laulību ceremonijas viņus sagaidījis gan tolaik Dricānu draudzē kalpojošais dekāntēvs P. Zeiļa un Jāņa tēva brālis – dekāntēvs Jānis Stepiņš. Dubultā saņemta svētība.
Gaišus un sirdsmiera pilnus Ziemassvētkus Stepiņu ģimenei vēlot –
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA
AUTORES foto
Komentāri