Feimaņu pagasta kultūras nama jauniešu deju kolektīvs “Vīmyns” (kolektīva vadītājs Guntis Tjarvja) dibināts 2008. gada 12. decembrī. Katru reizi, kad kolektīvs uzstājas kādā pasākumā, koncertā ārpus Feimaņiem, vienmēr tiek stāstīts, ko tad nozīmē vārds “Vīmyns”. Izrādās, tas ir senais Feimaņu nosaukums. Savulaik šajā pagastā dzīvoja daudz podnieku, kuri mālus mīcīja ar vienu kāju – tā, lūk, radies vārda salikums “vīmyns” jeb “vīns” (viens) “myna” (mina) mālus. Deju soļi kolektīvā gan tiek mīti ar abām kājām. Ilgus gadus “Vīmynā” dejo arī Ervīns Vilcāns.
– Cik sen tu dejo “Vīmynā”?
– Kopš 9. klases, tie ir jau vairāk nekā 10 gadi. Zināju, ka Feimaņu kultūras namā darbojas jauniešu deju kolektīvs, bet tā vadītāju Gunti Tjarvju vēl nepazinu, toties zināju iepriekšējo kultūras nama vadītāju Ingrīdu Tjarvju. Viņa mani aicināja dejot, teica, ka kolektīvam vajag jaunus, atraktīvus, azartiskus puišus. Teica, lai piektdien nāku uz mēģinājumu. Tā kā “Vīmynā” dejoja kaimiņš, tad toreiz mēs divatā aizbraucām. Tad mācījos Feimaņu pamatskolā. Tā arī viss sākās. Sapratu, ka kolektīvs ir mans, kaut gan pirmajos mēģinājumos gāja smagi: jo, kad esi jauniņais, tad tevi dresē un mēģina iemācīt kolektīva līmeni, lai tāpat kā citi dejotu. Tagad kolektīva sastāvā esmu viens no vecākajiem dejotājiem, bet tobrīd biju viens no jaunākajiem.
– Ko dod dejošana?
– Daudz patīkamu emociju. Protams, jaunas iepazīšanās. Dejošana ir kā narkotika. Visā šajā kovida laikā ļoti pietrūkst uzstāšanos, dejošanas. Agrāk likās – atkal jābrauc uz to mēģinājumu, brīžiem negribējās, bet tagad gribas satikties ar cilvēkiem, izrunāties, kā viņiem iet, jo katrs ir tālu, mēs nevaram diendienā satikties. Dejošana ir kā dzīves ritms, tas ir kā darbs, kas tev patīk un ko dari ar vislielāko prieku. Esmu bijis jau divos Dziesmu un deju svētkos. Visvairāk atmiņā palikušas noslēguma koncertā piedzīvotās emocijas, kad visi esam uz lielās skatuves. Tās emocijas ir neaprakstāmas! Šo emociju dēļ ir vērts dejot. Tas ir lādiņš visiem nākamajiem gadiem līdz kārtējiem Dziesmu un deju svētkiem. Tad arī dejo ar tādu domu, lai atkal tiktu Dziesmu svētkos un atkal gūtu tās emocijas. Protams, ir jau arī grūti brīži, kad daudz jāmēģina, jāiegulda darbs, bet tās emocijas atsver visu simtkārtīgi. Ar “Vīmynu” mēs esam bijuši ļoti daudzās Latvijas pilsētās, arī ārpus Latvijas – Bulgārijā, Čehijā, Polijā uzstājāmies. Paldies jāsaka kultūras namam un pagasta pārvaldei, kas rūpējas par mūsu kolektīva tērpu sagādi. Mums ir jau kādi pieci tautas tērpi, gandrīz katrai dejai tos mainām.
– Pastāsti par savu ikdienas dzīvi.
– Pēc Feimaņu pamatskolas beigšanas aizgāju mācīties uz Ogres tehnikumu, kur apguvu meža mašīnas operatora specialitāti. Lai arī mācījos Ogrē, katru piektdienu braucu mājup, lai varētu tikt uz mēģinājumu. Es ļoti tos gaidīju. Tagad strādāju “Latvijas valsts mežos”, esmu meža mašīnu operators, strādāju ar harvesteru, bet paralēli tam vēl studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē par mežinženieri. Precējies neesmu, bērnu vēl nav. Mana dzimtā puse – Rušonas pagasts, tas ir trīs kilometri no Feimaņiem. Tur dzīvo vecāki. Tā kā strādāju Jēkabpils pusē, tad līdz darba vietai jābrauc 145 km. Strādāju trīs dienas, trīs dienas esmu mājās. Ja darba maiņa iekrīt piektdienā, tad netieku uz mēģinājumu, tad ir bēdīgi. “Vīmynā” vēl dejo mani divi brāļi – Mārtiņš un Artūrs un māsa Marika. Mēs esam piecu bērnu ģimene. Jaunākais brālis Vitolds mācās 7. klasē, domāju, ka pēc kāda pusotra gada arī viņš pievienosies kolektīvam.
– Vai ir kādi vaļasprieki?
– Ar tiem ir saspringti. Man patīk zemledus makšķerēšana. Es priecājos par katru, pat par vismazāko noķerto zivtiņu. Daudzi pieredzējušie makšķernieki mazās zivtiņas laiž atpakaļ āliņģī, bet es lieku kastē, nesu kaķiem. Kopā ar Mārtiņu un tēti makšķerējam uz Feimaņu ezera. Vasarā nemakšķerēju. Vasarā ir dārzs, lopus arī turam. Jāstrādā, mums ir īsta lauku dzīve! Bet jauniešiem novēlu: galvenais ir nebaidīties iet un mēģināt dejot! Jo zinu daudzus tādus, kas baidās, ka nesanāks, bet ir jācenšas. Visgrūtākais ir tikt līdz pirmajam pasākumam, pirmajam koncertam, jo tad jaunajiem dejotājiem viss nedrošības slogs nokrīt nost. Arī no kolektīva puses vienmēr ir atbalsts, ka viss būs kārtībā, ka nesajauksi soļus. Parasti pieredzējušākais pasaka priekšā. Dejošana ir kā dzīvesveids, bet kolektīvs kā ģimene. Nāciet dejot uz “Vīmynu”!
– Paldies par sarunu! Un daudz laimes gan Jaunajā gadā, gan jubilejā! Lai veicas!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Ervīna Vilcāna albuma





Komentāri