NO LONDONAS UZ OBELIŠKĀM
Andris visu laiku dzīvojis Pierīgā, Debora – Portugālē. Iepazinušies Rīgā, kādu laiku dzīvojuši Deboras dzimtenē, vēlāk pārbraukuši uz Londonu. Bet, kad piedzimuši bērni, radusies stipra vēlme dzīvot laukos. Meklējuši māju gan Portugālē, gan Latvijā un atraduši meklēto Latgales laukos, kur pirms astoņiem gadiem nopirkuši īpašumu ar mājām un nepilniem trim hektāriem zemes. Vieta ļoti iepatikusies, plaša, klusa, apkārtnē nav daudz cilvēku. Taču atklājusies viena problēma. “Īpašumu pirkām ziemā, kad viss bija aizputināts. Saimnieks īsti nepateica, vai šeit ir ceļš vai nav. Kad nokusa sniegs, izrādījās, ka nav. Tagad jau esam to salabojuši, tik daudz akmeņu piebēruši, ka viss ir kārtībā. Vienīgi jau otro ziemu riktīgi snieg un jāmeklē, kas iztīrīs ceļu. Tādā ziņā nav paveicies, ka mums ir kilometru garš līkumains ceļš līdz mājām. Pagasta ceļu iztīra, bet tālāk pašiem jātiek galā. Tā nav problēma, tas ir tas, kas notiek ziemā, un tad meklējam risinājumu. Šoziem atradām kaimiņu, kuram ir tehnika, un viņš mums izpalīdz, lai varam tikt ārā no mājām, kad gribam,” stāsta Andris. Nācies remontēt gan ceļu, gan ēkas, jo īpašums jau ilgu laiku bijis neapdzīvots. Andris daudz strādājis celtniecībā, tāpēc ļoti noder šajā jomā gūtā pieredze. Pārbūves darbos palīdzējis arī brālis. Pirms uzsākt dzīvi jaunajā vietā, izremontējuši vienu istabu, lai mājā ir kaut viens silts stūrītis ar normāliem apstākļiem bērniem, kuri toreiz bijuši vēl pavisam maziņi. Saviem spēkiem daudz paveikts, taču lauku mājās darbi nekad nebeidzas. Katru gadu kaut kas tiek pielabots, remontēts. Nupat ar kaņepēm nosiltināta visa dzīvojamā māja, atlicis tikai pavasarī nodekorēt sienas. Šoziem mājās jūtami siltāks esot un uz trešdaļu mazāk malkas lietojot. Tagad pēc sava piemēra varot droši teikt, ka kaņepju siltumizolācija (kaņepju spaļi, sajaukti ar kaļķi un ūdeni) ir efektīva.
PAŠMĀCĪBAS CEĻĀ
Kad Višņevsku ģimene pārcēlusies uz Obeliškām, pirmo gadu vienkārši baudījuši dzīvi dabas ielokā un pārtikuši no iekrājumiem. Taču drīz vien sākuši meklēt darba iespējas. Pārmaiņus strādājuši gan Rīgā, gan Dekšārēs. “Sapratām, ka braukāšanu jāatmet, jo visu laiku viens no mums nedēļu bija kaut kur prom, tikai brīvdienās mājās. Sākām domāt, ko varam darīt tepat uz vietas. Un tad arī parādījās kaņepes pie apvāršņa,” atceras saimnieki. Nekādu zināšanu par kaņepju audzēšanu nebijis ne Andrim, ne Deborai, visu sākuši pašmācības ceļā. Daudz noderīgas informācijas, kā arī kontaktus ar cilvēkiem, kuri kaut ko līdzīgu dara, sameklējuši internetā. Un pusotra hektāra lauciņā sākuši audzēt kaņepes un no tām ražot visdažādākos produktus. Andris savulaik apguvis maiznieka un konditora arodu, pirms diviem gadiem ieguvis arī pārtikas tehnologa diplomu. Viņam patīk gatavot un ieguldīt savas zināšanas kaņepju produktu ražošanā. Protams, neiztiekot arī bez kļūdām, kamēr tiekot līdz vēlamajam rezultātam. Arī Deboras izglītība (viņa ir sabiedrisko attiecību speciāliste) ļoti noder saimniecības darbā.
VAIRS NAV EKSPERIMENTS
Pirmie gadi esot bijuši vairāk kā eksperiments. Bet tagad jau trešo gadu Andris un Debora strādā tikai savā saimniecībā. Tā kā zemes nav daudz, jau sākumā bijis skaidrs, ka darbošanās būs mazos apjomos. Lielajiem zemniekiem ir savādāk – viņi izaudzē un nodod. Bet šeit svarīgi bijis saprast, ka pašiem vajadzēs iesēt, izaudzēt, novākt, apstrādāt sēkliņas, ražot produktus un tos pārdot. Tad jau pamazām viss sācis notikt. Turpat izveidojuši arī Kaņepju skolu, Kaņepju muzeju, veikaliņu. Savu produkciju veiksmīgi realizē arī internetveikalā, kas esot ļoti ērti. Saimniecība piedāvā ekskursijas, degustācijas, apmācības, e-konsultācijas. Ciemiņi var redzēt, kā kaņepes tiek audzētas, novāktas, nobaudīt kaņepju produktus, uzzināt kaņepju vēsturi, iemācīties, kā izgatavot kaņepju papīru vai kā nosiltināt māju ar kaņepju spaļiem. “Obelisk Farm” ir pamanīti, atzīti, iemīlēti, jau saņēmuši dažādas godalgas. Taču viņu mērķis nav apbalvojumi. Vislielākais prieks un gandarījums esot, ka vietējie cilvēki novērtē viņu darbu un centienus, par ko visiem teic lielu paldies.
RĪKO TALKAS
Kaņepju saimniecībā svarīgs brīdis – ražas novākšana. Tā nu ir iegājies, ka Andris un Debora šajā laikā aicina talkā brīvprātīgos palīgus. Talciniekiem ir iespēja ne tikai pastrādāt un iepazīt kaņepes, bet arī satikt interesantus sarunu biedrus un patīkami pavadīt laiku pie kaņepju tējas tases ar saimnieku gatavotajiem kaņepju gardumiem. Sākumā talkošana notika ģimenes un draugu pulkā, bet nu jau vairākus gadus šajā pasākumā var iesaistīties jebkurš interesents. “Par talkām informējam sociālajos tīklos. Pirms pāris gadiem pie mums kādu mēnesi dzīvoja un strādāja puisis no Ziemeļāfrikas, kurš ceļoja pa pasauli. Ir bijis arī jaunietis no Amerikas. Ar viņu gan bija kuriozs. Pieteicās kā brīvprātīgais strādnieks, sagaidīju viņu Varakļānos no autobusa, vedu, rādu, kur kaņepes, kur istabiņa dzīvošanai. Un viņš pēkšņi tik ļoti saskuma, sadrūma. Izrādījās, ka šis talcinieks bija iedomājies, ka mēs te audzējam zālīti pīpēšanai. Pagāja divas dienas, kamēr viņš atguvās no šoka. Šīs kaņepes ir diezgan līdzīgas Indijas kaņepēm, tāpēc laikam bija pārpratis,” stāsta Andris. Tagad talkās vairāk piedalās vietējie un kaimiņu novadu iedzīvotāji.
AUG UN MAINĀS
“Obelisk Farm” ražo jau vairāk nekā desmit produktus, jaunums – lobītas kaņepju sēkliņas. Šo ieceri saimnieki sen lolojuši, līdz beidzot iegādājušies kāroto ierīci – lobītāju. Tagad sēkliņas ir bez čauliņas, tikai kodoliņš, kur tīra eļļa un proteīns, viegli ēdamas un pievienojamas dažādiem ēdieniem. Saimniecība nemitīgi aug un mainās. Šim nolūkam sākuši piesaistīt līdzekļus arī ar projektu palīdzību. Pateicoties tam, ieguvuši finanses virtuvei, lai varētu kāpināt savu jaudu. “Projektu uzsākām, kad sapratām, ka varam savā saimniecībā strādāt arī pilnu laiku. Jo, piemēram, pirmajā gadā es vēl strādāju citur, kamēr vakaros mājās sviestu taisīju. Pēc savas pieredzes nevienam, kurš grib ko uzsākt, neieteiktu uzreiz domāt par kredītiem vai projektiem. Vispirms vajag mēģināt saviem spēkiem, saprast, vai tas var darboties, un tad sākt tajā ieguldīt. Noteikti vajag pacietību,” iesaka Andris. Startējot projektā, šogad tiks palielināti kaņepju sējumi, jo vajadzīga izaugsme. Tā ir atnākusi dabīgi, jo līdz šim iegūtās sēklas tiešām vairs nepietiek. Tāpēc no šī gada saimniecība iznomājusi vēl 2 ha zemes. Līdz šim visi darbi darīti ar rokām, bet tagad sēšana un kulšana notiks sadarbībā ar kaimiņu, kuram ir nepieciešamā tehnika. Jo saviem spēkiem vairs netikt galā. Pārmaiņas paredzētas arī Kaņepju muzejā un skolā. Andris un Debora jau strādā pie tā, lai visu savādāk pasniegtu, papildinātu, lai būtu interesanti gan pašiem, gan apmeklētājiem. Visi, kas jau bijuši kaņepju saimniecībā, šogad droši var atkal braukt ciemos uzzināt un redzēt ko jaunu.
DARA VISU, LAI PALIKTU LAUKOS
Višņevsku ģimene ir kopā gan darbos, gan brīvbrīžos. Viņiem patīk ceļot pa Latgali, kā arī, dodoties pārgājienos, vairāk iepazīt un izpētīt savas dzīvesvietas apkārtni. “Pēc lielpilsētām nemaz neskumstam. Pietiek ar to, ka dažreiz aizbraucam uz Rīgu, Daugavpili vai Rēzekni. Ar bērniem ejam pēc Ziemassvētku eglītes, pavasarī tecinām bērzu sulas…Tās ir brīnišķīgas lietas, kas pieejamas, dzīvojot laukos. Bērni mācās Varakļānu vidusskolā un Varakļānu Mūzikas un mākslas skolā. Gabriela jau 4. klasē, Fredis – 2. klasē. Ļoti ātri izauguši. Varakļānu skolu izvēlējāmies praktisku iemeslu dēļ – uz to pusi ceļš labs. Skola nodrošina transportu, aizved un atved bērnus. Mēs daudziem sakām: ja tev nav vēlmes dzīvot laukos, tad labāk to nedari, nav ko vispār iespringt. Ja mums nepatiktu šeit dzīvot, tad mēs laikam darītu visu, lai aizbrauktu no šejienes. Bet mums ir otrādi – mēs darām visu, lai neaizbrauktu,” ar pārliecību teic Višņevsku pāris. Aizvadītajā rudenī beidzot izdevies arī kopā apciemot Portugāli. Ģimenei ļoti gribētos vismaz vienreiz gadā vienu nedēļu pavadīt siltajā Deboras dzimtajā zemē. Bet pēc tam ar vēl lielāku prieku atgriezties savā laimīgajā lauku nostūrītī.
Ilze SONDORE
AUTORES foto un no Višņevsku ģimenes arhīva
Komentāri