Kalnezeru 8-gadīgās skolas pirmsākumi meklējami 1978. gada martā, kad tika uzsākta skolas celtniecība Lendžos. Darbi ritēja raiti, un jau 1978. gada 1. septembrī Kalnezeru skola savas durvis vēra vaļā 130 skolēniem. Celtniecības organizācijas pārstāvji svinīgi pasniedza simbolisku atslēgu pirmajam Kalnezeru 8-gadīgās skolas direktoram
Vitālijam Stepiņam.
Pirmajā mācību gadā skolā strādāja šādi pedagogi ar direktoru
Vitāliju Stepiņu
(matemātika) priekšgalā:
Evgēnija Cimare
(direktora vietniece audz. darbā, latviešu valoda un literatūra, tiesību pamati),
Matilde Jačuka
(latviešu valoda un literatūra),
Helēna Koroševska
(vēsture, krievu valoda),
Veneranda Truntika
(matemātika),
Valentīna Širina
(bioloģija, rasēšana),
Zinaīda Borise
(ķīmija, zīmēšana),
Vladislavs Mednis
(ģeogrāfija),
Anna Medne
(fiziskā kultūra, direktora vietniece māc. darbā),
Valentīna Kazuše
(darbmācība meitenēm),
Helēna Beķere
(2. kl. skolotāja),
Anastasija Žukovska
(3. kl. skolotāja),
Lūcija Kipļuka
(dziedāšana, krievu val., deju ansamblis),
Irēna Šķestere
(vec. pionieru vadītāja, angļu val.),
Jānis Laizāns
(darbmācība),
Eleonora Kukule
(pagarinātās dienas grupas audzinātāja),
Maija Adijāne
(vācu val.). Protams, laika gaitā skolotāju kolektīvs mainījās: jau nākamajā mācību gadā strādāt atnāca
Kristīne Mežule
(ķīmija, darbmācība meitenēm, angļu val.), pēc tam klāt nāca latviešu valodas un literatūras skolotāja
Rita Širina, Zinaīda Deksne
(rasēšana, zīmēšana, pionieru vadītāja), pēc Liepājas Valsts pedagoģiskā institūta beigšanas atnāca divas pamatskolas skolotājas –
Sarmīte Lītavniece un Rūta Dortāne,
pēc tam kolektīvu papildināja
Valda Čunčule.
Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas atnāca strādāt skolotāju
Kraukļu ģimene
–
Ruta un Aigars
, kuri ir krievu valodas speciālisti. Kopumā skolas pastāvēšanas 38 gados Kalnezeru skola ir bijusi darbavieta 72 skolotājiem un daudziem darbiniekiem. Skolas kolektīvs aktīvi iesaistījās arī ciema dzīvē – daudzi skolotāji dziedāja kolhoza kultūras nama folkloras ansamblī, sieviešu vokālajā ansamblī, arī rajona skolotāju korī. Kopā ar lauksaimniecības un ciema padomes darbiniekiem tika atzīmēta Skolotāju diena un Lauksaimniecības darbinieku diena. Un kur nu vēl skolas pasākumi! Par tradīciju kļuva Veselības diena ar sacensībām un dalībnieku apbalvošanu, slēpošanas pārgājiens uz Dancku kalnu un daudz kas cits. Nākot Atmodas gadiem, visiem spilgti atmiņā palikuši kluba rīkotie Meteņa svētki, kur kopā sanāca gandrīz vai visi ciema iedzīvotāji. 1996. gadā ar direktores Annas Mednes gādību un vecāku atbalstu skolai tika piešķirts katoļu skolas statuss. Sirds izglītība, kas balstījās uz katoļu Baznīcas mācību, cieši savijās ar skolas pamatuzdevumu – zināšanu un prasmju devumu audzēkņiem, lai viņi dzīvē kļūtu par labiem cilvēkiem. Tā bija pirmā katoļu pamatskola Latgalē! Skola, kas nodrošināja iespēju iegūt labas zināšanas, sekmēja garīgo vērtību izpratni un ieaudzināšanu skolēnos. Ar sirsnību, pacietību un labestību Dieva likumu pasaulē ieveda dekāns Pāvils Zeiļa un katehēte Nellija Smeltere. Turklāt 1996. gada 1. septembri ar Svēto Misi ievadīja V. E. bīskaps Jānis Bulis. Diemžēl laika gaitā skolas audzēkņu palika mazāk un mazāk, un 2016. gada 18. februārī Rēzeknes novada dome pieņēma lēmumu “Par Rēzeknes novada pašvaldības Kalnezeru Katoļu pamatskolas likvidāciju”. Skolas slēgšanas datums ir 2016. gada 19. augusts… Bet skolas dotā gaisma audzēkņiem ir palikusi uz visu mūžu.
LAI LAICĪGAIS UN KRISTĪGAIS CIEŠI BŪTU KOPĀ
Par to, kā Kalnezeru pamatskola pārtapa par Kalnezeru Katoļu pamatskolu, stāsta bijusī direktore Anna MEDNE.
– Kad Latvija atjaunoja savu neatkarību, arī skolu dzīvē varēja ienest jaunas vēsmas bērnu mācīšanā un audzināšanā, balstoties uz kristīgo vērtību pamatiem, caur katoliskās ticības mācību. Tā man radās ideja Kalnezeru pamatskolu pārveidot par katoļu pamatskolu, kur laicīgais un kristīgais būtu cieši kopā un papildinātu viens otru, lai bērni apgūtu kristīgās mācības pamatpatiesības, nodrošinot iespēju iegūt labas zināšanas visos mācību priekšmetos, kā arī sekmējot garīgo vērtību izpratni un ieaudzināšanu skolēnos. Tā 1996. gada pavasarī, konsultējoties ar Andreju Trapučku, kurš bija Sarkaņu baznīcas prāvests, ar Lendžu pagasta padomes priekšsēdētāju Vilhelmu Butleru, vērsāmies pēc padoma pie Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa ar priekšlikumu Kaln-ezeru pamatskolu pārveidot par katoļu pamatskolu. Izdiskutējot šo jautājumu, bīskaps deva piekrišanu. Tā paša gada pavasarī skolotāju un vecāku sanāksmē, piedaloties bīskapam Jānim Bulim, tika pārrunāts šis piedāvājums – Kalnezeru pamatskolu pārveidot par katoļu pamatskolu. Tika veikta aptauja, kas arī parādīja, ka vecāki un skolotāji tam piekrīt. Pamatojoties uz veikto darbu un aptaujas rezultātiem, iesniedzām Izglītības un zinātnes ministrijā iesniegumu par Kalnezeru pamatskolas pārveidošanu par Kalnezeru katoļu pamatskolu. Saņēmām pozitīvu atbildi. Lai šo ieceri īstenotu, skolas mācību plānā paredzējām vienu stundu nedēļā katrā klasē kristīgās mācības apguvei. To vadīt uzticējām sākumskolas skolotājai katehētei Nellijai Smelterei. Mūsu mērķis bija, lai laicīgais un kristīgais cieši ietu kopā. Tika izveidota kapela. Te mums ar padomu nāca Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas pasniedzējs Igovens. Mākslas skola mums dāvināja krucifiksu. Šajā kapelā notika ikrīta lūgšanas, Svētās Mises un citi kristīgie pasākumi. Lūgšanas vadīja paši skolēni, nosakot, par ko lūdzamies. Svētā Mise tika svinēta reizi mēnesī. Tās vadīja prāvests Pāvils Zeiļa. Pirms Svētās Mises bērniem bija grēksūdze telpā blakus kapelai. Svētās Mises dziedājumus vadīja mūzikas skolotāji. Ar lielu cieņu pieminu Zigfrīdu Miglinieku un Zinaīdu Tabūni, kuri jau aizgājuši mūžībā un aizlūdz par mums no Debesu valstības. Daudz skaistu dziesmu Dievam par godu tika izdziedāts gan mūzikas stundās, gan ārpusstundu nodarbībās. Mūsu skolas koris vienmēr ar labiem panākumiem piedalījās rajona dziesmu svētkos, ansambļu skatēs. Interesantas sienasavīzes klašu kolektīvi veidoja gan par laicīgo, gan par kristīgo dzīvi. Bērnu zīmējumi, kur atainota kristīgā tematika, īsti mākslas darbi, tika izvietoti uz lielām planšetēm un lielformāta papīra un rotāja skolas vestibilus. To vadīja mūsu skolas talantīgā vizuālās mākslas skolotāja Zinaīda Deksne. Arī viņas pašas austie gobelēni papildināja skolas noformējumu. Interesantas un dažādas viktorīnas, teātra uzvedumus, kur caurvijās laicīgais ar kristīgo dzīvi, veidoja Nellija Smeltere. Gan mācību priekšmetu apguve, gan ārpusstundu pasākumi caurvijās ar kristīgo vērtību ieaudzināšanu. Skolotāji integrēja mācāmās vielas apguvē kristīgo mācību. Skolā interesanti savijās laicīgā gada kalendārs ar liturģiskā gada kalendāru. Pirms Kristus Dzimšanas svētkiem tika veidota Betlēme. Skolēni ieguva zināšanas, kāpēc Kristus Bērniņam bija jānāk pasaulē. To visu papildināja garīgās dziesmas, teātra uzvedumi. Ar Ziemassvētku koncertu mēs apmeklējām Rēzeknes veco ļaužu pansionātu. Piedalījāmies Ziemassvētku dziesmu dziedāšanā Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē. Lielā gavēņa laikā lūdzāmies, ejot Krustaceļu. Lūdzāmies par mirušajiem. Mācījāmies lūgties, skaitot dzīvo Rožukroni. Katra mācību gada noslēgumā Kunga Jēzus Debesskāpšanas svētkos visa skola devās svētceļojumā kājām uz Brīnumdarītājas baznīcu Sarkaņos, kas atrodas 5 km attālumā. Ejot skaitījām Rožukroni, dziedājām garīgās dziesmas. Šajos svētkos mūsu skolas 3. klases skolēni saņēma pirmo Svēto Komūniju. Gājiena priekšā tika nests izpušķots krusts. Cik zīmīgi bija šie svētceļojumi, ka ne vienu reizi tā laikā nebija lietus! Dieviņš mūs vadīja un saudzēja. Cik tas bija aizkustinoši, kad skolas kolektīvs – skolēni, skolotāji – ienāca baznīcā, nometās ceļos pretī Vissvētās Jaunavas Marijas svētgleznai un dziedāja “Mēs Dabasu Vaļdneicai dzīdim”. Ik gadu braucām uz Aglonu, uz Rožukroņa pulciņa dalībnieku salidojumu. Apmeklējām citas baznīcas. Laba sadarbība mums bija ar Rīgas Katoļu ģimnāziju un Rēzeknes Katoļu vidusskolu. Uz mūsu skolu nāca mācīties arī skolēni no citām skolām. Pie mums mācījās un absolvēja Antons Prikulis. Viņš ideālu audzināšanu bija ieguvis ģimenē un kalpodams kā ministrants baznīcā. Viņš mums bija liels palīgs. Daži absolventi teica, ka šī skola varēja būt vidusskola, kur viņi varētu turpināt mācīties. Tāda skola kā Kalnezeru Katoļu pamatskola bija vienīgā Latvijā. Tā bija valsts skola, nevis privātskola. Mēs to visi kopā – skolēni, vecāki, skolotāji – veidojām. Ar labiem panākumiem mūsu skolēni startēja mācību priekšmetu olimpiādēs, skatēs, konkursos, sacensībās. Daudzas pilsētas skolas aicināja mūsu skolas absolventus turpināt mācības viņu skolās. Lielu ieguldījumu mūsu skolas darbā veica bīskaps Jānis Bulis. Par to viņam liels paldies! To, cik kristīgās un mūžīgās vērtības katrs ir ielicis savā sirdī un gājis cauri dzīvei, izvērtēs Dievs. Skolas uzdevums bija palīdzēt tās apgūt un izprast to svarīgumu.
MĒS LEPOJAMIES AR MŪSU ABSOLVENTIEM!
2009. gadā par Kalnezeru Katoļu pamatskolas direktori kļuva Kristīne LEŠČINSKA, kura skolu vadīja līdz pat tās slēgšanai 2016. gadā.
– Ar kādiem izaicinājumiem jums kā direktorei nācās sastapties, vadot skolu?
– 2009. gada pavasarī negaidīti direktore Anna Medne nolēma doties pensijā. Es strādāju par mācību daļas vadītāju, un man nācās uzņemties direktora pienākumu izpildītāja darbu. Šī gada vasarā sākās skolu optimizācijas pirmais vilnis. Mūsu skola bija viena no tām, ko varētu slēgt. Pateicoties katoļu skolas statusam, vecāku, skolēnu, skolotāju un sabiedrības atbalstam, izdevās skolu saglabāt. Ar 2009. gada 1. septembri kļuvu par direktori. Tad skolā mācījās 58 skolēni, strādāja 11 skolotāji. Grūtākais direktores darbā bija mācību kvalitātes līmeņa noturēšana un celšana, skolotāju kolektīva saglabāšana un trūkstošo meklēšana. Skolēnu skaits klasēs samazinājās, un slēgšanas gadā skolā mācījās vairs tikai 43 skolēni. Neapvienota bija tikai 9. klase. Pateicoties skolotāju pašaizliedzīgajam darbam, izturībai un neatlaidībai, skolēni ieguva labas zināšanas, attīstīja prasmes un iemaņas, mācījās patstāvību un sadarbību. Par to liecināja atsauksmes gan no skolām, uz kurām mūsu skolēni aizgāja, gan pašu skolēnu sacītais paldies, vēlāk satiekoties.
– Kādas tradīcijas pastāvēja katoļu skolā?
– Mēs mācību gadu uzsākām ar Svēto Misi. Bija rudens pārgājiens, atzīmējām Skolotāju dienu, kad mācību darbu organizēja un vadīja 9. klase. Rīkojām Mārtiņdienas tirgu, piedalījāmies lāpu gājienā uz Rēzeknes Brāļu kapiem 11. novembrī. Svinējām Latvijas gadadienas pasākumus kopā ar vecākiem. Notika arī jauno Daugavas vanadzēnu uzņemšana, Ģimeņu sporta diena. Īpaši iecienīta bija Ģimeņu diena, kad tika rīkota bērnu rokdarbu un zīmējumu izstāde, koncerts un kopīgas aktivitātes. Protams, arī Pēdējā zvana svētki, svētceļojums uz Sarkaņu baznīcu, pavasara ekskursija, izlaidums, kas sākās ar bīskapa J. Buļa celebrētu Svēto Misi un noslēdzās ar balli kultūras namā. Skolēni varēja izpausties un sevi radoši attīstīt, piedaloties pulciņos – vokālajā ansamblī (vadīja Irēna Ivanova), folkloras pulciņā (vadīja Aiva Litauniece), sporta pulciņā (vadīja Jānis Moldāns), vizuālās mākslas pulciņā (vadīja Marija Ročāne), tehniskās jaunrades pulciņā (vadīja Jānis Moldāns), teātra pulciņā (vadīja Gunta Kopeika). Tā kā skolotāja Irēna Ivanova mācīja mūziku arī Dricānu vidusskolā, viņai radās ideja izveidot kopīgu kori, jo katrai skolai atsevišķi dziedāt korī gribētāju bija par maz. Tā mācību gada laikā, mēģinot gan atsevišķi, gan braucot vieniem pie otriem, koris apguva X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru repertuāru. Skatē tika izcīnīts 1. pakāpes diploms, un koris pirmo reizi skolas vēsturē piedalījās Dziesmu svētkos. Apvienoto koru sastāvā mūsu dziedātāji piedalījās arī nākamajos XI Dziesmu svētkos. Skolēniem bija arī iespēja darboties skolas pašpārvaldē, Daugavas vanadzēnu organizācijā, sagatavoties Pirmajai Svētajai Komūnijai, izmantot skolas sporta kompleksu pēcpusdienās un vakaros. Katru gadu skolai bija labi sasniegumi mācību priekšmetu olimpiādēs, skatēs, sacensībās un konkursos. Pēdējos gados interesantas bija tā saucamās “skolas naktis”, kad skolēni un audzinātāji, gan atsevišķas klases, gan klašu grupas, organizēja atpūtas pasākumus skolā un palika nakšņot. Pēc tam vēl ilgi tika spriests par spokošanos, redzētajām filmām, paslēpju spēlēšanu un dažādām izjokošanām.
– Kā bija tad, kad uzzinājāt lēmumu par skolas slēgšanu? Vai nav žēl, ka daudzu gadu darbam un pūliņiem tika pārvilkta svītra?
– Skolas slēgšana izraisīja divējādas sajūtas. Protams, bija ļoti žēl, ka skola, kas pastāvēja 38 gadus, bija sabiedrības un pagasta vides daļa, kļūst par pagātni. No otras puses, esot pavisam klāt mācību procesam, sapratām, ka mūsdienu izglītības kvalitātes prasības arvien grūtāk īstenot mazā skolēnu skaita dēļ. Skolas slēgšanas dēļ dažas ģimenes ar bērniem pārcēlās dzīvot uz vietām, kur ir skola, bet tie, kas bija plānojuši dzīvot Lendžos un pat iesākuši dzīvokļu remontu, pārdomāja. Labi, ka tagad skolas ēka tiek labi uzturēta un iespēju robežās izmantota. Bet ir prieks un lepnums, ka skolotāji, kuri meklēja, atrada darbu un ar labiem panākumiem turpina grūto, izaicinājumu pilno misiju citās skolās. Starp citu, 2023./2024. mācību gads Kalnezeru katoļu pamatskolai būtu 45. Mēs lepojamies ar mūsu absolventiem! Skolu absolvējuši vairāk nekā 300 skolēnu. Lielākā daļa ieguvuši labu turpmāko izglītību un strādā daudzveidīgās prestižās profesijās. Prieks par katru, kas atradis savu īsto vietu un aicinājumu dzīvē. Mūsējie ir slavenā sportiste Gunta Vaičule (Latiševa-Čudare), uzņēmējs Oskars Maculevičs, kurš ar savu kafiju “KUUP” ir atpazīstams lielā daļā Latvijas. Latvijas biteniekus pārstāv Vitālijs Sprūga, kurš savā saimniecībā “Lapegles” ražo un eksportē bioloģisko medu. Pieprasītākais zvērinātais notārs Rēzeknē Romualds Laizāns arī ir mūsējais. Mūsu skolu absolvēja arī tagadējais Pāvesta diplomātiskā korpusa līdzstrādnieks nunciatūrā Kanādā Otavā Antons Prikulis Dr.iur.can. Te minēju tikai dažus, tos absolventus, kuri vairāk saistīti ar Rēzekni un novadu.
– Paldies par sarunu!
SKOLAS ĒKA – LABĀ KĀRTĪBĀ
Pastāstīt par skolu aicināju tagadējo Lendžu pagasta pārvaldes vadītāju Voldemāru DEKSNI.
– Pastāstiet, lūdzu, kas pašlaik tiek darīts ar slēgtās Kalnezeru Katoļu pamatskolas ēku?
– Skolas ēka tiek uzturēta labā kārtībā, apsildīta. Tur diemžēl nekā nav, tikai viens uzņēmējs aizņem nelielu telpiņu – tur atrodas kafijas grauzdētava “KUUP”. Tas arī viss. Vēl tur Sociālais dienests sakravājis savas mantas, bet citādi skolas telpas neviens nav pieteicies izmantot. Sporta zāle tika būvēta līdz ar skolu, tikai mēs savulaik to renovējām, rekonstruējām, tur viss ir sataisīts kārtīgi, nosiltināts, lai varētu funkcionēt apkure, būtu siltais, aukstais ūdens. Būtībā tā jau ir atsevišķa ēka ar savām komunikācijām. Perspektīvā ir doma to ēku sadalīt divos kadastra numuros, lai būtu divas ēkas, bet pašlaik esam iestiguši birokrātijas dēļ. Sporta zāli, protams, pagasts grib paturēt savā īpašumā, bet skolu varētu arī pārdot, tādēļ ēka ir jāsadala. Sporta zāles paspārnē darbojas Jauniešu istaba, bet sporta zālē katru dienu jaunatne sporto, spēlē volejbolu, apmeklē trenažieru zāli.
– Kāpēc Kalnezeru skola uzbūvēta tieši Lendžos? Kāpēc bija tāda izvēle?
– 1974. gadā tika apvienoti divi nelieli kolhozi “Kirova” un “Blāzma”. Kalnezeru skola atrodas tieši uz to divu kolhozu robežas. Kādreiz Lendžu vietā – tie pat nebija Lendži, bet pēc nosaukuma drīzāk Leški, – atradās tukšs lauks. Tad tur uzbūvēja kultūras namu, administrācijas kantori, dzīvojamās mājas un skolu. Vēl projektā bija paredzēts bērnudārzs, bet līdz tam netika, jo sākās jauni laiki. Padomju laikos, pēc 1982., 1983. gada, Maskavas līmenī bija pieņemta pārtikas programma: laukos sāka “grūst” naudu. Tas bija vienīgais brīdis, kad cilvēki sāka atgriezties laukos, sāka tur būvēt mājas, tur tika piešķirti dzīvokļi, un tas tika darīts, lai attīstītu lauksaimniecību. Bet no tā tāpat nekas tur nebūtu iznācis, principā tā sistēma nestrādāja. Pēc tam nāca Atmoda, un ar to viss beidzās. Bet tajos laikos Kalnezeru skolā mācījās pat 130 bērnu.
– Vai Lendžu pagastā pašlaik ir daudz bērnu?
– Bērnu ir pietiekami. Pat paradokss: Jaungada eglīti apmeklē 40–50 pirmsskolas vecuma bērnu. Bet visi vecāki strādā pilsētā, un, protams, ka bērni mācīsies pilsētā. Lai gan liela daļa no šiem bērniem pagastā tikai formāli deklarēti, viņi te apmeklē pasākumus, bet dzīvo citur. Par skolām var raudāt, neraudāt, tas ir nežēlīgs jautājums: vai tās mazās skoliņas nodrošina kvalitatīvu izglītību? Vai tās var konkurēt ar pilsētas lielajām skolām? Nezinu, domāju, tas ir jautājums speciālistiem.
– Paldies par sarunu!
* * *
Tas ir tikai neliels ieskats Kaln-ezeru Katoļu pamatskolas vēsturē. Jo, lai pastāstītu gan par skolotājiem un viņu darba devumu, par skolēniem un viņu lielākiem un mazākiem sasniegumiem mācību priekšmetu olimpiādēs, konkursos un sporta sacīkstēs, par skolas dzīvi, laikraksta divu lappušu ir krietni par maz. Te būtu vajadzīga grāmata. Un šī skola ir pelnījusi sevis iemūžināšanu arī grāmatā. Atliek vien cerēt, ka atradīsies kāds cilvēks, kurš paveiks šo lielo un nākamajām paaudzēm nozīmīgo darbu.
Paldies bijušajām direktorēm Annai Mednei un Kristīnei Leščinskai par iespēju ieskatīties Kalnezeru skolas arhīva materiālos un fotogrāfijās! Paldies Lendžu pagasta pārvaldes vadītājam Voldemāram Deksnim par stāstījumu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Kalnezeru skolas arhīva fotogrāfijas
Komentāri