NO SKOLAS VĒSTURES
Tālajā 1911. gadā Vitebskas guberņas Rēzeknes apriņķa Bikavas pagasta Nagļu ciemā tika nolemts dibināt tautskolu. Skolas vajadzībām tika īrēta māja, kurā bija viena klases telpa, istaba skolotājiem un virtuve. Līdzekļi izglītībai Nagļos netika žēloti. Skolas ēkas īre gadā izmaksāja 125 rubļus. Skolas bērniem tika sagādātas 177 grāmatas un globuss, sešas grāmatas skolotājiem. Papīru un rakstāmpiederumus skolēni saņēma bez maksas. 1911. gada 18. janvārī skolā mācības uzsāka 55 bērni. Mācības turpinājās trīs gadus un bija bezmaksas. Pirmais skolotājs Antons Nāburgs bērniem mācīja lasīt, rakstīt, rēķināt un dziedāt. Trīs gadu apmācība ietvēra sevī arī ticības mācību, ko bērni apguva vietējā mācītāja vadībā. 1923. gadā skolu nopostīja ugunsgrēks, bet nedaudz vēlāk par vietējo iedzīvotāju ziedojumiem priesteris Benedikts Skrinda nopirka vecā veikala telpas, kuras uz laiku izmantoja skolas vajadzībām. Skolas telpas bija šauras, tāpēc 1935.–1936. gadā sāka jaunas skolas celtniecību, kuru vēlāk paplašināja ar piebūvi. Līdz 1930. gadam par skolas pārzini strādāja
Alberts Miškinis
. Vēlāk viņa vietā nāca
Milda Liepiņa
un
Lidija Gūtmane-Hessers
. 1935. gadā par skolas pārzini iecēla
Jāni Pitni.
Pēc Otrā pasaules kara Nagļu skolā par direktoru sāka strādāt
Pēteris Stūtāns
, ļoti enerģisks un sabiedrisks cilvēks. Lai gan vēl bija ļoti daudz trūkumu (nebija skolotāju, maz solu), tomēr direktors prata darbu noorganizēt tā, ka skolēni varēja mācīties sekmīgi un kļūt par krietniem cilvēkiem. Arī sabiedriskajā darbā direktors iesaistījās ar visu jaunības degsmi, noorganizēja jaunatnes kori. Turpmākajos gados mainījās gan skolotāji, gan direktori. Skolas darbu vadījuši:
Vitolds Roznajs, Tekla Litavniece, Veldze Mežkokte, Antons Kudors, Veronika Keiča (Smoča), Pēteris Vērdiņš un Ināra Laicāne.
Ar 1962./63. m. g. Nagļu septiņgadīgā skola tika pārveidota par astoņgadīgo. 1962. gada vasarā sākās jaunās skolas celtniecība. 1963./64. mācību gads tika uzsākts jaunajā skolā. 1972./73. m. g. uzsākta skolas piebūves celšana, kad skolā bijis vislielākais skolēnu skaits – 152 bērni. Laika gaitā mainījusies skolas vide, telpu noformējums, skolēnu skaits, skolotāju kolektīvs. Ar īpašu sajūsmu un siltiem vārdiem gan bijušie skolas darbinieki, gan absolventi atceras dabaszinību skolotāju Vladislavu Mežuli, kurš skolēniem mācījis daudz laba un dzīvei vajadzīga. Viņa vadībā pie skolas bija ierīkots košumdārzs, uzcelta siltumnīca, tapa Putnu pilsētiņa. Pateicoties skolotājam Mežulim, Nagļu skolas vārds savulaik izskanējis plašajā Padomju Savienībā. Viņa vadībā skolēni iesaistījušies Zilajās un Zaļajās patruļās, liela vērība tika veltīta dabas aizsardzībai. Nagļu skolā darbojās dažādi pulciņi, skolēnu pašpārvalde, gūti labi panākumi olimpiādēs, konkursos, sporta u. c. pasākumos rajonā un republikā. Gadiem ejot, skolēnu skaits pakāpeniski samazinājās, 2007./08. m. g. skolā mācījās 52 bērni, pamatskolai tika pievienota pirmsskolas grupa. 2008. gada rudenī skola veiksmīgi akreditēta darbam uz sešiem gadiem, kad sākās jaunā izglītības reforma “nauda seko skolēnam”. 2009. gada vasarā pēc teritoriālās reformas, iekļaujoties Rēzeknes novadā, nesagaidot skolas simto jubileju, novada vadība pirmajā sēdē pieņēma lēmumu skolu jau tajā pašā gadā reorganizēt par pirmsskolas izglītības iestādi. Pagasta aktīvisti rakstījuši vēstules ne tikai visām Saeimas frakcijām, bet arī uz Eiropas Parlamentu Inesei Vaiderei, tomēr skolas slēgšanu novērst neizdevās. Kādu laiku skolas telpās darbojās Daudzfunkcionālais sabiedrisko resursu centrs. Bet 2020. gadā Nagļu pamatskolas ēka pārdota izsolē vietējai zemnieku saimniecībai “Krāces”.
VISSILTĀKĀS UN VISLABĀKĀS ATMIŅAS
Anna BALEIŠA, 1976. gada absolvente:
– Par Nagļu skolu man ir vissiltākās atmiņas, kādas jebkad var būt. Un nekad nepiekritīšu viedoklim, ka padomju laikā slikti mācīja. Skolotāji bija ļoti sirsnīgi, mīlēja mūs ļoti, bet attiecībā uz mācībām un uzvedību bija ļoti prasīgi, stingri. Un, kad skolas salidojumos vīri ar sidrabu matos no visas sirds saka saviem skolotājiem lielo paldies, ka par labiem cilvēkiem audzināja, tas ir tik aizkustinoši… Man uz mūžu prātā palikusi kāda epizode. Es, būdama ļoti uzcītīga skolniece, reiz paslinkoju un neiemācījos uzdoto reizrēķinu. Par to mani ielika kaktā garā koridora galā. Kāds man bija kauns! Toties nākamajā rītā zināju visu reizrēķinu un zinu to līdz pat šai dienai. Un saku milzīgu paldies savām pirmajām skolotājām, kuras jau dzīvo debesīs. Skolā sāku iet 1968. gadā. Tolaik pret skolotājiem izjutām lielu respektu, cieņu. Atceros, ka mājās tēvs nekad neteica Latgalē pierasto “školōtōji”, bet gan skūlōtōji. Man ļoti patika, ka tolaik mācīja glītrakstīšanu. Nevīžīgi uzrakstītu darbu lika pārstrādāt. Arī pēcstundas tolaik bija modē: netiki galā ar uzdoto, mācies papildus. Skolotāji negāja uz darbu, lai tikai novadītu stundu, bet lai iemācītu. Nepiekrītu viedoklim, ka mazajās lauku skoliņās bija zema izglītības kvalitāte. Visi skolēni, kuri vien vēlējās studēt, ir ieguvuši labu izglītību. Arī mani trīs bērni. Ar siltumu sirdī atceros pirmo deju skolas ballē, pirmo zīmīti “Es tevi mīlu!” mēteļa kabatā. Jā, tie bija pavisam citi laiki. Un es negribētu katru starpbrīdi “laizīt” lepnu telefonu, kā tagad ir modē. Es atkal gribētu starpbrīdī skolas pagalmā jozt spēlē “Kalimbamba!”.
Ināra LAICĀNE, Nagļu skolas 1970. gada absolvente, sākumskolas skolotāja un direktore:
– Kad sāku mācīties Nagļu skolā, klasē bijām astoņi bērni. Tad slēdza pamatskolas kaimiņos – Īdeņā, Ļodānos, Kurpnīkūs, un 4. klasē mēs jau bijām 18 skolēni. Ļoti draudzīga klase, arī tagad satiekamies. Piedalījāmies, kur tik vien varējām. Paldies mūžībā aizgājušajam skolotājam Mežulim, kurš, jāteic, Nagļiem bija leģenda! Pavasarī mums bija liels pasākums – Putnu dienas. Līdz tam visiem bija jāiemācās pazīt putnus. Katru nedēļu skolas gaitenī uz stenda tika izvietots kāda putna attēls un par viņu vajadzēja vākt informāciju. Noslēgumā starp klašu komandām notika sacensības, kur vajadzēja atdarināt putnu balsis un soļus, zināt tautasdziesmas par putniem, zīmēt viņus. Mežā skolotāja Mežuļa vadībā tapa Putnu pilsētiņa. Pēdējā skolas pastāvēšanas gadā rīkojām tās atjaunošanas talku. Atsaucība bija ļoti liela, klātbija arī pats skolotājs Mežulis, kuram togad apritēja 80 gadi. Sataisījām putnu barotavas, soliņus, galdiņus – skaistu atpūtas vietu. No skolas laikiem atmiņā arī tas, ka skolotājs Mežulis mācīja teātri spēlēt. Iestudējām lugas, braucām izrādīt uz Rikavu, Ļodāniem. Pamatā visa mūsu klase bija teātrī. Vēl rīkojām klases vakarus skolas zālē (kluba vēl nebija), uz kuriem varēja nākt visi apkārtnes iedzīvotāji. Iestudējām koncertus un tādā veidā pelnījām naudiņu ekskursijai. Atceros, ekskursijā braucām vaļējā kravas mašīnā, izpušķotā ar bērziem. Ekskursijām pelnījām, arī mežu stādot, ravējot, kartupeļus rokot utt. Kāda laime bija braukt strādāt uz kolhozu, tad nenotika stundas! Mums skolā bija tik daudz pasākumu! Īpaši skaists bija vakars par godu skolai, kas parasti notika aprīlī ar koncertu, izstādēm, visi pulciņi rādīja, ko māk. Nagļu skolā esmu bijusi gan skolniece, gan skolotāja un arī direktore pēdējā nelaimīgajā gadā. Līdz pēdējam neticējās, ka skolu slēgs. Bija apsolīts, ka mums būs sešgadīgā skola, bet… Sāpīgi, ka kaimiņu rajonos skolas, kur bija pat mazāk par 30 bērniem, palika pastāvēt, bet mūs slēdza. Mums bija daudz nākotnes plānu, septembrī skola tika akreditēta, bet jau novembrī mūs sāka “bombardēt” ar dažādām anketām, aptaujām, kur bērni mācītos, ja nebūtu šīs skolas utt. Skolas slēgšana bija liels pārdzīvojums, ļoti smagi to uzņēmu. Kā tik kaut ko par skolu dzirdēju, visu uztvēru personīgi. Pavisam nedaudz pietrūka līdz skolas simtgadei, bet tomēr šo lielo jubileju skaisti nosvinējām klubā ar svinīgu gājienu pa Nagļiem, koncertu, sirsnīgu, kupli apmeklētu salidojumu. Lai arī skolas nav, absolventu tikšanās ik pēc pieciem gadiem notiek. Vienīgi kovids patraucēja. Protams, līdz šai dienai skola nebūtu pastāvējusi, nav ar ko. Bet vēl savu laiku ilgāk varēja būt. Tāda sakritība – skola sākās ar 55 bērniem, un tās pastāvēšanas pēdējā gadā arī bija 55 skolēni.
Marija KUNČEROVA, Nagļu skolas 1972. gada absolvente, skolotāja, muzeja veidotāja:
– Uz Nagļu skolu tiku vesta no Īdeņas. Nedēļu dzīvojām skolas internātā. Un tad nu dažreiz bija tā, ka pirmdien salā atbraucu ar veltenīšiem kājās, bet sestdien jau lietus līst un veltenīšos jābrien pa peļķēm. Skolai palīdzējām trušus audzēt, dežurantiem vajadzēja sagatavot trušiem barību un pabarot viņus. Vācām ārstniecības augus, čiekurus, makulatūru, strādājām skolas izmēģinājumu lauciņā. Aktīvi piedalījāmies dažādos pasākumos. Protams, bija arī blēņdari mūsu skolas gados. Atceros, ka visiem pārbaudīja kabatas, meklēja cigaretes. Divus puišus par pīpēšanu pat no skolas izslēdza uz kādu nedēļu. Strādāt skolā sāku kā pionieru vadītāja, bet beidzu kā dabaszinību skolotāja. Tolaik skolotājs Mežulis ļoti daudz darba veltīja dabas aizsardzībai. Regulāri piedalījāmies tūristu salidojumos, rīkojām talkas, kā arī bija jāsvin Ļeņina dzimšanas diena. Tādi bija laiki. Tagad prieks, ka skolu nopirka savējie cilvēki. Esam pārliecināti, ka skolas muzeja daudzie materiāli ir drošās rokās un nepazudīs.
Ināra DUCSALIETE, 1974. gada absolvente:
– Atmiņas kā kvēlojošas ogles,
Pie kurām sirdi sildām tad,
Kad liesmas jau dzisušas…
Mana mīļā, baltā Nagļu skola, tik daudz skaistu atmiņu silda sirdi. Prātā tiek pāršķirstītas neskaitāmas bildes gan no mācību stundām, gan ārpusklases nodarbībām un ārpusstundu palaidnībām, kas allaž bija un būs neatņemama skolas laika sastāvdaļa. Šodien esmu pateicīga par to, ko man ir iemācījuši mani pirmie skolotāji, manu radošo pašizpausmi, drosmi un neatlaidību attīstīja tieši viņi. Nagļu skolā katrs skolotājs bija ar savu personības starojumu, dvēseles inteliģenci un cilvēcisku attieksmi. Mums bija jauna, skaista direktore Vera Keiča, skolēnu mīlēta un meiteņu apbrīnota, jo visas gribējām viņai līdzināties. Direktores vietnieks Vladislavs Mežulis bija visas skolas dzīves galvenais režisors. Stundās erudīts, stingrs un prasīgs, ārpus stundām draudzīgs un labestīgs. Vai kāds vairs var uzskaitīt visus viņa organizētos pasākumus, akcijas, viktorīnas un teātra izrādes, un kur nu vēl gājieni uz Putnu pilsētiņu, slotiņu siešana, zvēru barošana. Tam visam skolotājam pietika izdomas un laika, neraugoties uz to, ka par šīm aktivitātēm alga netika maksāta. Latviešu valodas skolotāja Mežule bija radoša, ar plašu redzesloku un daudzveidīgām interesēm, viņa mācīja arī darbmācību. Ja ar latviešu valodu varēja samierināties tīri labi, tad tā zeķu un cimdu adīšana gan izrādījās tīrās mokas — rokas neklausīja un adatas dūrās pirkstos. Atceros, kā skolotāja Bikse man dzimšanas dienā uzdāvināja pirmo divnieku, jo spītīgi turējos pie pārliecības, ka mētelis nevar maksāt 17 kapeikas, un tālākās darbības neveicu. Īpaši nekas jau nav mainījies, cīnītāja gars ir saglabājies. Ar apbrīnu atceros mūsu stalto klases audzinātāju Goliņu un viņa kaligrāfisko rokrakstu un iespaidīgo parakstu. Ar klases audzinātāju Voitu kopā braucām neizmirstamās ekskursijās un gājām pārgājienos, tiesa, dažreiz viņu kaitinājām, jo bijām jau lieli un visu paši labāk zinājām. Skolotājs nav amats – tā ir vērtība. Lai pieminētu katru skolotāju, šīs avīzes būtu par maz, un kur nu vēl tehniskie darbinieki, kuri kā rūķīši uzturēja kārtību. Katja pie lielā zvana, bet nereti ar birsti rokās centās ieviest kārtību, kad laikrādis bija nežēlīgi aizsteidzies uz priekšu un zvans noskanējis 10 minūtes par ātru… Katrs viens esam atstājuši nedzēšamas pēdas skolas vēsturē. Visos laikos būs nepieciešams skolotājs, kurš iedvesmo, kuram bērns var uzticēties un vienmēr lūgt padomu, no kura var mācīties piemēru, kā dzīvē būt līderim. Šodien ar cieņu un pateicību novērtēju tās ētiskās vērtības un gara gaišumu, kas piemita aizejošajai paaudzei – maniem Nagļu Gaismas pils skolotājiem.
Daudz jau paveikts, daudz vēl jādara
Dace STIKĀNE, Nagļu skolas 1992. gada absolvente, tagadējā skolas īpašniece:
– Ar šo skolu saistās vislabākās atmiņas. Bijām draudzīga klase – trīs meitenes un septiņi puiši. Protams, lielākā autoritāte mums bija skolotājs Mežulis, kuru zinājām jau no 1. klases. Ļoti talantīga bija pirmā audzinātāja – skolotājas Kupčas vadībā spēlējām teātri, šuvām tērpus, dancojām. Pēc tam bija nopietni iestudējumi dramatiskajā pulciņā pie skolotājas Benjavas un Putnu dienas ar skolotāju Mežuli. Gatavojām sarežģītas dekorācijas, mācījāmies dziesmas, dzeju. Mācījāmies tajos laikos, kad televīzijā rādīja pirmos seriālus. Krievu valodas kabinetā bija krāsainais televizors, kur mums ļāva skatīties “Verdzeni Izauru”. Kad demonstrēja pēdējo šī seriāla sēriju, visa skola bija tajā klasē, un visinteresantākajā, izšķirošajā momentā pēkšņi pazuda elektrība. Tas gan bija pārdzīvojums visiem. Skolā dažādus darbiņus pildījām – dežūrklasēm bija jāatnes malka, trauki jāmazgā, taisījām putnu būrīšus. Lai arī skolas nav, turpinām tikties salidojumos. Ir tādas klases, kas ne tikai uz absolventu salidojumiem brauc, bet arī ar ģimenēm apciemo cits citu. Kad 2021. gadā Nagļu skolai bija 110 gadu jubileja, feisbukā aicinājām dalīties, iesūtīt aprakstus, atmiņas par skolu, kurus nākamajā jubilejā noteikti arī parādīsim. Traki, ka tikām pirmajā skolu slēgšanas vilnī. Mums jau likās, ka Nagļi ir galvas tiesu pārāki par citām skolām, bet… Kad tika izsludināts, ka skola tiek pārdota izsolē, nolēmām, ka mūsu ģimenes saimniecībai tā ir jāiegādājas. Atceros, kaut kur bija raksts, ka zemnieku saimniecība “Krāces” nopirka skolu un tagad tur lopus turēs (
smejas
). Pirmais, ko steidzami izdarījām, – nomainījām jumtu un logus. Pašlaik remontdarbi turpinās, daudz jau paveikts, daudz vēl jādara. Konkrētu plānu pagaidām nav, nekādi projekti nav piesaistīti. Saskaramies ar cilvēku resursu trūkumu būvniecībā u. c. darbos. Visi skolas muzeja materiāli saglabāti. Ikreiz, kad ieeju skolā, gribas tajos paskatīties kādas foto, kaut ko palasīt. Un tad laiks aizskrien nemanot… Lauku skolas ir labas, skolotāji no visas sirds tur strādā, mazo skolu absolventi mācās tajās pašās augstskolās, kur lielo pilsētu skolu beidzēji. Piemēram, Dekšāru skola – brīnišķīga skola ar modernu materiāli tehnisko bāzi. Slavējiet savos rakstos lauku skolas, lai tās pastāv, lai tām nav Nagļu skolas scenārijs!
Lai arī Nagļu skolas dzīve izdzisusi, tā turpina dzīvot daudzo absolventu, viņu vecāku, skolotāju, darbinieku atmiņās. Arī skolas ēkai nav lemts iet postā. Katras beigas ir kaut kā jauna sākums.
Paldies visiem, kuri dalījās stāstos, foto arhīvos par savu mīļo skolu! Lai jums visiem skaista kārtējā tikšanās nākamajā skolas jubilejā!
Ilze SONDORE
Autores foto un no skolas absolventu un skolotāju arhīviem
Komentāri