Bahmutas pilsēta bija ērta un komfortabla dzīvošanai. Nokrāsota ar dabiskām krāsvielām: sienas – ar kurkumu, zāle – ar spinātiem. Un vēl – klusa, saulaina, pasālīta. Iebraucot – lozungs par to, ka pilsēta atvērta labestībai. Nedaudz tālāk – upe met līkumus. Trekna augsne. Lauku joslas, nogrieztas uz acumēra. Dzirkstošs vīns. Rozes, starp kurām “ganās” trīs pinkaini lāči. Tālāk – zilonēns, žirafe un dinozaurs. Kazaks ar sāli. Pilsētai bija visas tiesības tikt uzskatītai par vienu no labākajām Doņeckas apgabalā. Vieta klusai un laimīgai sadzīvei. Te gan keramika, gan stikls, gan dakstiņi, gan krāsainie metāli. Dzirnavas, ceptuves, alabastrs, naglas, stikls. Dzīvoja ukraiņi, krievi, baltkrievi, armēņi, ebreji un čigāni. Tirgoja. Dzēra kafiju kafejnīcā starp delikātajām rozēm un eustomām. Dzemdēja un audzināja bērnus. Sargāja apriņķa pagātni. Tagad Bahmuta pārvērtusies šķīstītavā. Sagrautas ēkas, ielas un ceļi. Koki kā apgrauzti zīmuļi. Šķiet, tos īpaši nežēlīgi spīdzināja. Vinegrets no betona, kokiem, cilvēku iedzīves. Ne tev vairs vieglprātīgās saules, ne strazdu dziesmu, ne bezrūpīgo šūpoļu, soliņu, ne dārzu, kur aug kartupeļi, ne puķu dobju. Tikai sprādzienu pļaukas un pātagu cirtieni. Rēta uz rētas. Kurp vien skaties – pamestās viesistabas un vasaras virtuves. Atliktie sapņi un ieceres. Tikai retumis zili pavīd kādi vārti un brīnumainā kārtā saglabājies vārtu rotājums.
Stāsta Bahmutas iedzīvotāji:
“Dēls uzreiz pieteicās Ukrainas bruņotajos spēkos, bet mūs ar vīru aizveda uz Čerkasskas apgabalu. Domājām – uz diviem trim mēnešiem, tādēļ tikai divas somas ar mantām. Nesen dzīvoklī veicām remontu, iegādājāmies jaunu tehniku, gatavojāmies pensijai. Sākumā mājai iebruka jumts, tad kāpņu telpas (kaimiņus evakuēja ar jostu palīdzību), vēlāk – ugunsgrēks. Mūsu mājoklis nodega līdz pamatiem.” “Maniem vecākiem māju uzdāvināja kāzās. Tur piedzimu un uzaugu es. Mamma ar paralizēto vecmāmiņu slēpās tur līdz februārim. Izdzīvoja, pateicoties ukraiņu karavīriem. Viņi dzīvoja netālu un dalījās ar produktiem, zālēm, ūdeni. Mamma visu laiku atkārto, ka nežēlo par īpašumu. Žēl mūsu labāko puišu. Mājas gan jau uzbūvēsim no jauna, bet Ukrainas dēlus neatgriezt.” “Ciematā pie Bahmutas septembra sākumā vienā mirklī gāja bojā pieci cilvēki. Cilvēki sapulcējās pagalmā, lai atvadītos, un atvadījās uz mūžu. Starp tiem bija mūsu laba paziņa – triju bērnu mamma. Vecākajai meitai pateica par viņas bojāeju pēc nedēļas, jaunākais, četrgadīgais, līdz šim vēl neko nezina.” “Reti kurš zina, ka Bahmutā ir savs “Raudu mūris”. Otrā pasaules kara laikā alabastra raktuvēs bija iemūrēti ap trim tūkstošiem cilvēku. Kuru apglabāja dzīvu, kuru noindēja ar gāzi. Cilvēki mira, kājās stāvot, plecu pie pleca. Mūris raud līdz šim. Rašisti traģēdijas vietā ierīkoja šautuvi.” “Man ir trīs bērni. Par prombraukšanu nemaz nedomāju, kamēr pāri galvai nepārlidoja raķete un cauršāva māju Vasīlija Peršina ielā. Es tanī laikā saliku veļu mazgājamajā mašīnā, izgāju pagalmā un nokritu puķu dobē. Tagad dzīvojam Poltavas apgabalā, nepadodamies. Apvienojāmies vairākas ģimenes un atvērām kafejnīcu “Šafran”. Cepam hačapuri, vārām zupas, soļanku. Kaut gan pirms Lieldienām ir īpaši smagi – tur palikuši mūsu radinieku kapi. Kurš tos pieskatīs?” “Tajā dienā Bahmutā atskanēja skaļš sprādziens, un mans septiņgadīgais bērns ļoti nobijās. Vairākas stundas pat nerunāja. Vēlāk no stresa attīstījās astmatiskā aizdusa, tādēļ nācās atstāt pilsētu. Pēc dažiem mēnešiem uzzināju, ka esmu stāvoklī. Tā gadījās, ka pirmais bērns piedzima 2014. gadā, bet otrs – 2023. gadā. Abas meitas – kara laika bērni.” “Domājām, ka braucam prom uz dažām nedēļām, bet sanāca, ka uz visu mūžu. Atgriezāmies augustā paņemt visdārgāko – veco suni, kuru pieskatīja kaimiņš, četrpadsmit orhideju krūmus, bērnu fotogrāfijas. Suns ļoti skuma jaunajā vietā un drīz vien nomira. Kolēģes mamma nespēja pielāgoties. Sieviete visu mūžu strādāja dzelzceļa stacijā, diezgan labi pārcieta ceļu (braucām vilcienā), bet, kad atbraucām, ļoti skuma, līdz pat sirds apstājās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vecie ļaudis līdz pēdējam paliek Bahmutā. Viņi kā vecie koki: citā zemē neiesakņojas.” “Es palīdzēju pārvest vecmāmiņu. Viņas acu priekšā no lādiņa sprādziena gāja bojā meita un mazmeita. Vecā kundze tagad ir slimnīcā. Nesaprot, kādēļ viņai jādzīvo tālāk. Lūdz Dievu, lai nākamā lode trāpītu viņai.” “Pirms kara man bija viss: personīgā māja (mājai vairāk nekā simts gadi), bizness “Sašas mežs” (audzēju sēnes). Audzināju īpašo bērnu. Tikai pirms mēneša meita pārstāja līst zem gultas, dzirdot pasažieru lidmašīnu dūkoņu. Pirms aizbraukšanas (pagājušā gada aprīlī) pielēju karstā ūdens spaini, sasildīju zemi un iesēju kliņģerītes. Kaimiņi teica, ka esot uzziedējušas. Visu laiku ceru atgriezties. Manas dzīves jēga ir Ukrainā.”
Irina GOVORUHINA,
rakstniece un blogere no Ukrainas
Komentāri