Lai mēs neaizmirstu vēsturi…
BRUŅINIEKU VISATĻAUTĪBA
Vēsturiskie avoti vēsta, ka Rēzeknes pili 1285. gadā uzbūvēja Livonijas ordeņa mestrs Villekens fon Endorps jeb Vilekīns, kristītajā vārdā Vilhelms no Nindorfas jeb Vilhelms Šurborgs (miris 1287. gada 26. martā). Viņš bija Livonijas ordeņa mestrs no 1282. gada. Vilhelms Šurborgs pirms tam jau bija cēlis Valmieras, Trikātas un Burtnieku ordeņa pili un Cēsu sv. Jāņa baznīcu. Rēzeknes jeb Rositten pils bija domāta kā centrs fogtejas (fogta pārvaldīta teritorija, līdzīgi kā mūsdienās – pašvaldība) pārvaldei, tirdzniecības sekmēšanai un arī kā militārās nozīmes robežcietoksnis. Pilī saimniekoja fogts, un hronikās kā pirmais pieminēts
Oto Pašedahs
(Otto Paschedach) ap 1288. gadu. Starp citu, Ludzas pils, kas tika uzbūvēta vēlāk, nonāca Rēzeknes fogta pakļautībā. Vēstures avotos varam atrast vairāku Rēzeknes pils fogtu vārdus: 1348. gadā tas bija Gerlahs fon Harens (Gerlach von Haren); no 1422. līdz 1423. gadam – Sīmanis fon Gundheims (Simon von Gundheim); no 1439. līdz 1441. gadam – Heinrihs fon Notlebens (Heinrich von Notleben); 1445. gadā – Matīss fon Boningens (Matthias von Boningen); 1446. gadā – Valters fon Loes (Wolter von Loe); no 1470. līdz 1473. gadam – Ervīns fon Bellersheims (Erwin von Bellersheim); no 1482. līdz 1488. gadam – Valters fon Pletenbergs (Wolter von Plettenberg); no 1502. līdz 1507. gadam – Gerlahs fon Hēfels (Gerlach von Hōvel); no 1507. līdz 1514. gadam – Antons Ofelakers fon Višlingens (Anton Ovelacker von Wischlingen); 1523. gadā – Filips fon dem Botlenbergs, saukts par Širpu (Philipp von dem Bottlenberg, Schirp); no 1535. līdz 1541. gadam – Ralfs fon Rāde (Rolf von Rhade); no 1542. līdz 1550. gadam – Bernhards fon Smertens (Bernhard von Smerten); no 1555 līdz 1559. gadam – Verners Šalls fon Bells (Werner Schall von Bell). Protams, lielākoties šo fogtu vārdi un uzvārdi mums neko neizsaka, mēs pat nezinām, kā viņi ir izskatījušies, ko ir paveikuši, ar ko bija ievērojami savā laikā, kādu ieguldījumu devuši Rositten pilij un Livonijai, taču par viņiem noteikti varētu pastāstīt pils-kalna mūru akmeņi, ja vien tie prastu runāt. Protams, pirmām kārtām tie būtu stāsti par bruņinieku kaujām, uzbrukumiem, uzvarām un zaudējumiem. Stāsti par godkāri un ambīcijām, par nākotnes plāniem un arī dzimtajām mājām, kas palikušas tālienē, kaut kur vecās Eiropas plašumos, pārsvarā Vāczemes teritorijā. Ir arī diezgan daudz vēstures balto plankumu, jo nezinām fogtu vārdus, kuri ir valdījuši, piemēram, pēc Oto Pašedaha vai Gerlaha fon Harena. Diez vai pils varēja būt palikusi bez saimnieka un fogteja bez sava vadītāja. Var jau pieļaut domu, ka šajos minētajos periodos valdījuši ļoti miermīlīgi fogti, kuri nav atstājuši nekādas pēdas vēsturē, ka nav bijis nekāda iemesla viņus pieminēt. Taču tāda versija ir maz ticama, visdrīzāk hroniku ruļļi, kuros minēti šo fogtu vārdi, ir gājuši bojā. Un laiki toreiz bija ļoti nemierīgi. Pirms turpināt stāstīt par Rēzeknes pili, nedaudz jāatgādina vēsture. 13. gadsimta beigās pēc gandrīz gadsimtu ilgušajām cīņām krustneši ar zobenu un uguni bija iekarojuši tagadējo Latvijas teritoriju un citas Baltijas jūras austrumu piekrastes zemes. Iekarotās lībiešu jeb līvu, latgaļu, kuršu, zemgaļu, sēļu un igauņu zemes sāka dēvēt par Livoniju. Livonija pastāvēja no 1237. līdz 1561. gadam. Livonija bija Romas pāvesta vai vācu nācijas Sv. Romas impērijas imperatora vasaļvalsts, lai gan uz vietas faktiski dominēja Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskapija. Bet atgriežamies pie Rēzeknes pilskalna. Vai varat iztēloties mūra pili pakalnā, bruņiniekus uz zirgiem, ieroču žvadzēšanu? Bruņinieki nudien nesēdēja pils mūros, kur visu laiku būtu dzīrojuši un rīkojuši turnīrus, kā varētu iedomāties, atceroties vēsturiskās filmas. Viņi nesēdēja rokas klēpī salikuši, viņi bija bieds gan vietējiem iedzīvotājiem, gan apkārtējām kaimiņvalstīm. Rēzeknes fogts kopā ar Daugavpils komturu (augstāks amats nekā fogts) veda asiņainus karus pret lietuviešiem un krieviem, tad 1322. gadā tika noslēgts miers ar Lietuvu un Pleskavu. Taču bruņinieki nemaz neturēja solījumu, jau pēc gada tie zirgu mugurās ar zobeniem rokās uzbruka Polockai. Gūtās uzvaras spārnoti, viņi atkal devās uzbrukumā uz Pleskavu un pret lietuviešiem. Skaidrs, ka atbildes gājiens nebija ilgi jāgaida: Novgorodas karaspēks kņaza Dāvida Timofejeviča vadībā ar lielu pārspēku iebruka un 1324. gadā no Rēzeknes aizveda gūstā daudz iedzīvotāju. Vien pēc 1338. gada miera līguma noslēgšanas Livonijas ordenis apsolīja neitralitāti un brīvu tirdzniecību kā krieviem, tā lietuviešiem. Tā Rēzekne sāka veidoties par ievērojamu tirdzniecības pilsētu. Taču bruņinieki savu iedabu nemaz nemainīja. Tie gan kala jau nākamos uzbrukuma plānus pret saviem kaimiņiem, gan nelietīgi izturējās pret vietējiem iedzīvotājiem, gan nepakļāvās Rīgas arhibīskapijai. Vārdu sakot, bruņinieki nevēlējās nevienam pakļauties, tieši otrādi – centās paši uzkundzēties citiem. Tas nepatika Rīgas arhibīskapijai, kas sūdzējās pāvestam par ordeņa nelietībām un varmācību visā zemē. Karalauču arhīvā ir saglabājies kāds vairāk nekā 25 metrus garš un 75 centimetrus plats apsūdzības rullis pret Livonijas ordeni, ko bija sarakstījuši pāvesta atsūtītie šķīrējtiesneši. Pāvests vairākkārt ordeni publiski nolādēja un izslēdza no Baznīcas. Kādā bullā kā sevišķi vainīgie bija norādīti tieši Rēzeknes pils bruņinieki. Taču miers nevaldīja ilgi. 1367. gadā sākās jauns karš starp Livonijas ordeni un Pleskavu, kurā sevišķu varonību parādīja Rēzeknes fogts. Vārdu sakot, Rēzeknes pilskalnam patiešām būtu daudz ko stāstīt par tiem laikiem. 1432. gadā Rēzeknes fogts kopā ar Daugavpils komturu iebruka Lietuvā, taču tur viņi cieta neveiksmi. 1480. gadā ordenis ar lielu karaspēku atkal devās uz Pleskavu, kur notika sīvas cīņas, kas gan panākumus nedeva. Un atkal starp varoņiem tika minēts Rēzeknes fogts. Neviļus rodas jautājums: vai Rositten pilij piemita kāda burvestība, ka te mītošie varēja pasmelties bezbailību, drosmi, neatlaidību un arī pārgalvību? Jebkurā gadījumā pilskalns “izauklēja” ne vienu vien pārdrošu ideju, kas dzina bruņiniekus tās piepildīt. Cik gaišas vai tumšas bija šīs dziņas, paliek uz bruņinieku sirdsapziņas. 1481. gadā Livonijā iebruka maskavieši, visu mežonīgi izpostīdami, arī Rēzeknes pili. Krievu karaspēka iebrukumi nemitējas, jo ordenis bija par vāju, lai tos sakautu. Nesaskaņas starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapiju, nepārtrauktie kari ar kaimiņzemēm šajā vēstures arēnā lika ienākt Polijai: 1558. un 1559. gada Ivana Briesmīgā karapulki iebruka Livonijā, un ordenis lūdza palīdzību Polijai aizsardzībā pret krieviem. Par 600 000 guldeņiem poļiem tika ieķīlātas Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils, Lubānas un Aizkraukles pilis. Tā sākās poļu laiki, un jau 1560. gadā Rēzeknes pilī apmetās maršala Jana Hodkeviča atvestais poļu karapulks. Nepārtrauktā karošana noveda pie tā, ka Rēzeknes novads bija gandrīz vairs tikai kails tuksnesis, un kādreiz varenā Rēzeknes pils sāka sabrukt. Pussagruvušos pils mūros pie 17 veciem lielgabaliem Rēzeknes iedzīvotājiem (šajā laikā pilsētiņā bija tikai 14 mazpilsoņu mājas un ūdens dzirnavas) vajadzēja pildīt sargu dienestu. Rēzeknes kā tirdzniecības pilsētas slava jau bija aizmirsta. Lai pievilktu Rēzeknei iedzīvotājus, tos uz deviņiem gadiem atsvabināja no nodokļiem pils kasei un klaušām. 29 gadus ilgais poļu–zviedru karš (1600–1629) zemē bija radījis badu. Jā, Rēzeknes pils bija stratēģiski nozīmīgs objekts. To tīkoja ieņemt krievi, lietuvieši, poļi, bet pilnībā pili nojauca zviedri 1656.–1660. gadā. Pēc tam to kā cietoksni vairs neatjaunoja. 1712. gadā no kādreiz varenās Rēzeknes pils bija atlikušas tikai nožēlojams akmens drupas, jo, sākot ar šo gadu, apkārtējiem iedzīvotājiem tika oficiāli atļauts izmantot akmeņus no pils sienām savu māju un saimniecības ēku pamatu būvniecībai. Vēl pagājušā gadsimta sākumā pils teritorijā atradās dzīvojamās un saimniecības ēkas, bet daļu pils apkārtnes labiekārtoja: izveidoja parku, ierīkoja apgaismojumu, uzbūvēja vasaras skatuvi teātrim.
KĀDA BIJA RĒZEKNES PILS?
Rēzeknes bruņinieku pils bija būvēta no laukakmeņiem un izvietojās Rēzeknes upes labajā krastā, seno latgaļu pilskalna vietā. Visapkārt pilij bija uzrakts grāvis. Kā tad izskatījās Rēzeknes pils? Pati pils bija varena celtne un sastāvēja no priekšpils un galvenās pils. Dienvidrietumos (DR) atradās trīs stāvu pils vārtu tornis, pie vārtiem bija paceļamais tilts. Caur pils vārtiem vispirms varēja nokļūt priekšpilī un tikai tad pilī. Priekšpilī, kas bija ļoti plaša, apļa veidā un kuru ieslēdza augsti mūri, atradās zirgu staļļi, lopu novietnes, noliktavas, amatnieku darbnīcas u.tml. ēkas. No priekšpils galvenās pils iekšējā pagalmā varēja iekļūt caur vārtiem ziemeļaustrumu (ZA) stūrī. Tur atradās četrstūrains tornis. Gan priekšpils, gan pils pagalmā atradās pa akai. Dienvidaustrumu stūrī atradās pils baznīciņa – kapela. Pati pils bija divstāvu ēka, kuras galvenajā daļā bija trīs korpusi un trīsstāvu torņi. Lai iekļūtu pilī, vajadzēja pāriet pār paceļamo tiltu, iziet caur trim dzelzs vārtiem un pa ceļam, kas veda gar austrumu puses sienu, ieiet priekšpilī. Kā savulaik izskatījās Rēzeknes pils, mēs varam uzzināt, ja aiziesim uz uzņēmuma “Rēzeknes ūdens” teritoriju, kur apskatei kopš 2003. gada sākuma izvietots Rēzeknes pils makets. Tā autors ir Rēzeknes tehnikuma pasniedzējs Edmunds Smans. Makets tapis ar sabiedriskās organizācijas “Latvijas vēstures parks” atbalstu. Šo pils modeli var apskatīt tikai tūrisma sezonas laikā – no aprīļa līdz oktobrim.
Pagātnes atbalss un mūsdienas
Šodien Rēzeknes pilskalns ir viena no ievērojamākajām un tūristu apmeklētākajām vietām, jo no tā paveras skaists skats uz pilsētas centru. Pašlaik pilskalna nogāze priecē ar ziedošiem pelašķiem, skābenēm, vietumis arī ar madarām un vēl citiem dabiskajās pļavās sastopamajiem augiem, un tā patiešām ir vērtība un bioloģiskā daudzveidība. Tāpēc, ja kāds vēlas izbaudīt dabu, droši nāciet un priecājieties par to. Zāle uz kalna, protams, ir nopļauta, jo vasarā te ik pa laikam notiek kāds pasākums. Agrāk pilskalnā varēja uzkāpt pa šaurām kāpnītēm, taču laika zobs tās “sagrauza” tiktāl, ka, domājot par cilvēku drošību, tās tika noņemtas, un norāde vēsta, ka pilskalnā jādodas pa ceļu. Protams, ja ir ļoti liela vēlēšanās, var arī rāpties kalnā pa stāvo nogāzi, kā to reizēm mēdz darīt bērni. Rēzeknes pilskalna pakājē atrodas Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs
“Zeimuļs”
– bērnu un jauniešu interešu izglītības centrs. Savas durvis apmeklētājiem tas vēra 2012. gada 1. septembrī. Jāsaka, “Zeimuļa” neparastā arhitektūra, ko varētu nosaukt arī par Rēzeknes brīnumu, vilina tūristus. Mācību gada laikā te nepārtraukti skan bērnu čalas, viņiem apgūstot jaunas zināšanas un prasmes. Turpat lejā pie kalna atrodas arī
Tūrisma attīstības centrs
(tā darba laiks ir no plkst. 10.00 līdz 18.00, sestdienās – no 10.00 līdz 17.00, svētdienās – no 10.00 līdz 16.00), un šurp vienmēr ierodas pilsētas ciemiņi, kuri vēlas iegūt vairāk informācijas par pilsētu, ko viņi te var apskatīt, kur paēst un pārnakšņot. Tūristiem tiek piedāvātas ekskursijas, gida pakalpojumi grupām un individuāli. Šajā ēkā izvietojies arī Latgales amatnieku veikals–salons “Lāde” un amatu prasmju izstāžu zāle. Pilskalna pakājē novietota
Rozes skulptūra
, kuru mālā iedzīvinājuši vietējie keramiķi, tā ikvienam atgādinot teiku par princesi Rozi. Laukums pilskalna pakājē nosaukts bīskapa Jāzepa Rancāna vārdā. Pērn 5. augustā pie pilskalna savas durvis vaļā vēra
izstāžu nams “Brīvvalsts dārgumu nams”
(tālrunis uzziņām 25575555) – vēl viena unikāla vieta, ko būtu vērts apmeklēt visiem, jo te eksponēti priekšmeti no lielākajām Latvijas un ārzemju privātkolekcijām, kas stāsta par laiku no Latvijas valsts proklamēšanas līdz Otrā pasaules kara sākumam. Savukārt izstāžu nama otrajā stāvā līdz vasaras beigām varat paspēt apskatīt greznos Francijas 19. gadsimta sākuma kamīnpulksteņus no kolekcionāra Gaida Graudiņa privātkolekcijas. Kas attiecas uz pašu pilskalnu, domājams, ka tas sevī glabā vēl ne vienu vien noslēpumu, kas noteikti atklātos, ja te notiktu arheoloģiskie izrakumi. Būtu arī interesanti, ja kalnā atkal “atdzimtu” bruņinieku pils vai tamlīdzīga būve, bet tas jau būtu jauns Rēzeknes pilskalna stāsts.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no interneta
Ludvigs ULANDS
Aizsaules dzīsme
(Rēzeknes rekviēms)
Jums, kristeigī, es dzīdōšu
Šū stōstu, kaidreiz paustu,
Par lelu, skaistu breinumu,
Ar prōtu naapjaustu.
Dīvs, dūdi eistūs vōrdus maņ,
Lai vēsts šei jaunā dzīsmē skaņ.
Kaut gudreiba maņ austu!
Tī, Livonijas pakolnūs,
Ir kaida piļs, kas saukta
Par Rēzekni. Tei kautiņūs
Stōv stypra, nasatraukta.
Tik dīvnoms tukšs un izpūsteits
Bej’ moskovīšu sameideits,
Vīn čaula nanūjaukta.
Nav Dīva vōrds tī sludynōts,
Leidz kaidā jaukā dīnā
Dzērd auss, lai aptvert līdzās prōts,
Kai skaidrā īkritīnī
Tī bolsi skaņ un muzika,
Tik teira, dzidra melodija –
Aug, saplyust dzīsmē vīnā.
Kas gon tī dzīdōt varātu?
Miņ rēzeknīši, jautoj.
Jo Dīva kolpus syutātu,
Kaids īsamiņ tautā,
Tī lobōk spātu nūskaidrōt,
Kas dīvnomā tai dzīdōt prūt,
Jo īdūma vīn nava tei.
Tai nūtyka. Turp devēs tī,
Vyssvātō vōrdu mynūt.
Skaņ pretim vōrdi cyldonī,
Kai gaviļsvātkus svynūt:
“Svāts, svāts ir Dīvs vysaugstōkais,
Jys myusu Paleigs varonais,
Prīks, jū tyvu zynōt.”
“Dīvs Kungs ir myusu styprō piļs,”
Dzīd koris jyusmā svātā,
“Tam tycūt, sirds myusus napīviļs –
Nōks dīna seņcarātō.
Ikvīns kļyus breivs un atpesteits,
Byus ilgais sapyns pīpiļdeits,
Plauks laime kotrā sātā.”
Par kopu vītom drogōtōm
Šai telpā dryumi baigā
Maigs spūžums leist, un laimeigom
Tī sejom ļaudis staigoj.
Tī taču jī – sovejī,
Pēc ceiņom mīrā aproktī,
Nu dabasgaismu vaigā.
Stōv vārōtōji bejeigi,
Tod jautōt īsadrūšynoj,
Kai dzīdōt var tik laimeigi,
Kod tymsa apkōrt tynās?
Tī laipni atbiļd, draudzeigi:
“Ir Dīva ceļi dažaidi –
Jys sovu laiku zynōs,
Dreiž myusu dīna uzauss,
Nav pesteišona tōli.”
Caur aili aizšolc atbolss…
Nōk reits ar blōzmu bōlu.
Ir telpa tukša, zudis vyss,
Kai myglā kōris izgaiss
Ar gaismu narealu.
Bet kaut kur tōli pazemē
Vēļ dzīsmes skaņas leigoj.
Kai kūklej tī, kai stabulej
Par tēmu namērsteigu.
Šķir saule tymsūs mōkūņus,
Par pūsta vītu spūžums dus,
Un gaisma lejup steigoj.
Lai ļaunums zemi smogōk mōc,
Reiz nataisneiba stōsīs.
Kur naida dzelme tymsi krōc,
Mīrs pōri lidynōsīs.
Nōks Kristus sovā gūdeibā –
Šalks dzīsme myužam varonō,
Pōr vysu gaisma klōsīs.
Komentāri