Bez kō mes navarim iztikt?
Ir kaida līta, bez kuras ikdīnā mes navarim iztikt, un tī ir apavi. Lai gon ari te var nadaudz pafilozofēt un pat pasastreidētīs. Ir nūstōsts par tū, kai lela apavu kompanija uz kaidu Afrikas vaļsteni aizsyuteja divus menedžerus izpēteit tērga apstōkļus. Vīns kompanijai tyuleņ aizsyuteja ziņu: “Šymā vaļstī vysi staigoj bo-som kōjom, apavus vyspōr napazeist un nivīnam tūs navajag. Te nav kū dareit!” Ūtrs menedžers sovukōrt informēja: “Dreižōk syutit kravu ar sandalem, te vysi staigoj bosom kōjom.” Vōrdu sokūt, daudz kas atkareigs nu cylvāka pasauļa uztveres un attīksmes. Prūtams, varim pasmaideit par itū nūstōstu. Ja zynom, ka Afrikā ir sylts, pat korsts laiks, tod tū navarim saceit par myusu vaļsts laika apstōklim. Ja vēļ vosorā mes varim kaut kur ari bosom kōjom pasastaigōtīs, lai gon ari tys ir ratums – cik daudz piļsātas īlōs esit redzējuši boskōjainūs? – tod zīma, agrais pavasara laiks un rudiņs mums līk dūmōt par atbylstūšu apavu izvēli. Un apavu izvēle mums ir ļūti bogōteiga – kotrai sezonai dažaidi fasoni, kūrpes, sōkūt nu ikdīnas apavim leidz pat augstpapēžu kūrpem, sandales, čības, sporta apavi, vysdažaidōkī zōboki (gumijas, ōdas, dermantina voi drēbes), velteņi… Un pastalenis Dzīsmu un deju svātku dejōtōju kōjōs. Un atmiņā pasarōdās ari vōrds “veizes”. Un te nu nūnōkam pi tō – ar kaidim tod apavim staigōja myusu senči?
Par veizem un cibeņom
Julijā Ančupānu īlejā nūtyka Rēzeknes nūvoda dīna, kur pogosti lepōjōs ar sovim cylvākim un jūs talantim, rōdūt dažaidas omotu prasmes. Nūnōkūt pi Viļānu pogostu apvīneibas telts, uz kaidu breidi škita, ka esi nūnōcis ļūti senejā pagōtnē. Pi gunkura rūsōs sīvīte, tārpta senūs latgaļu tautastārpā, un turpat zemē apskatei salyktas veizes – gaišōkōs un nadaudz tymsōkōs nūkrōsōs. Uz golda – nu bārza tōss darynōtas cibeņas, taures, grabuļi, turpat arī tautyskōs jūstas, adejumi. Acs riņkī skrīn, radzūt vysu šū senatneigū. Par šōm sensenejom omota prasmem pastōsteja bīdreibas “Latgolas tradicionalōs kulturas centrs “Latgaļu sāta”” pōrstōve
Astrida Vucina
. Jei poša pyn veizes gon nu līpas un kōrklu lyukim, gon darynoj tōs nu bārza tōss. “Līpu lyuku veizes ir daudz iztureigōkas nakai nu kōrklu lyukim peitōs. Līpu veizes ir gaišōkas, kōrklu – tymsōkas,” Astrida Vucina izrōda veizes. “Lyuk, ir vēļ napabeigta līpu lyuku veize, jau sakoltuse. Lai varātu turpynōt tū peit, tei jōlīk yudinī – voi nu jōmērcej soltā yudinī, voi jōlīk vōrūšā – tod materials ōtrōk palīk elasteigōks. Kod agrōk veizes nosōja, tōs sōkumā beja sakoltušas, bet leidzkū izej rosā, palīk meikstas. Nu bārza tōss taiseitōs veizes ari ōtrōk nūpleist, bet tōs ir meikstōkas,” jei stōsta. “Kur jyus īsamōcējot peit veizes?” jautōju. “Pētēju vacōs veizes – un, ja saprūti nadaudz peišonas tehniku, paskotīs grōmotas, starp cytu, senejī latvīši veizes pynuši jau 12. godsymtā un vēļ seņōk, tod ari rūkas un acs tū omotu saprūt,” skaidroj Astrida Vucina. Un šai dūmai ir jōpīkreit – ja myusu seņči kaut kū prota dareit, tod genetiskajā leimenī ari mums byutu jōzyna tys pats. “Nu redzi, izmērcēju korstā yudinī, un lyuki palyka plastiski, var peit tōļōk veizi. Taidas veizes es nūpynu ari Viļānu muzejam, tī tōs var apsavērt. Prūtams, ir ari pasyutejumi,” Astrida stōsta. Kai veizes nosōja? Kōjōs gērbe vylnas zečes, un, lai apavs nakrystu nūst, tū pīsēja pi kōjas ar auklom. Agrōk pi lyukim pyna klōt ari auklas, lai veizes ilgōk byutu iztureigōkas, kai tys radzams nu vacūs meistaru dorbim. “Kur jyus plēšot lyukus?” vaicōju. “Jōskotōs, kur grōvūs un ceļa molōs aug līpu atvases. Bīži jau nūzōgētas. Parosti lyukus plēš vosoras sōkumā, bet reizem godōs, ka mežstrōdnīki jau zīmā ir nūzōgējuši. Tod brauc un skotīs – kas tī par zorim? Izarōdās, līpas. Bet pavasarī ari nu taidim zorim var pajemt mizeņu. Nu kōrklym lyukus plēš pavasarī, vosorā leidz Jōnim. Ar kōrklym mums ir pylni grōvi. Bet bārza tōsi jem nu nūkrytušim kūkim, ari vosorā. Tod myza labi atlāc nu kūka,” Astrida Vucina stōsta. Tikpat īspaideigi izaskotōs ari nu bārza tōss darynōtas cibeņas. Taidōs beja ārtai laseit ūgas. Cibeni varēja karynōt uz kokla un ar obejom rūkom laseit zemenes voi avenes. “Taidōs cibeņōs var turēt tēju, vysu kū var uzglobōt. Turklōt bārza tōss cibeņas var ari mozgōt,” skaidroj Astrida Vucina. Tikpat apbreinōjama līta ir ari cymdu adeišona, kai tū dareja 11.–12. godsymtā, – ar kaula odotu. Mes tagad asam pīroduši adeit ar pīcom odotom, bet kai tū dareit ar vīnu odotu?! Un Astrida Vucina nūdemonstrej ari šū senū prasmi. Odota veidōta nu lellūpa kaula ar izūrbtu caurumeņu – aci. Odotā ir īvārts vylnas dīgs, un varātu dūmōt, ka ņiule byus lōpeišona, bet nā – adeišona. Nu pyrmō acu uzmetīņa šaida adeišonas tehnika škīt ļūti sarežgeita, bet cymds ir skaists, iznōk ar skaistu reljefu un izaskotōs, ka byus sylts un iztureigs. “Jā, cymdi ir iztureigi, tūs var mozgōt voi pat saveļt, lai ir bīzōki. Taipat odu ari senejōs capures, ari ar vīnu odotu. Cik ōtri var nūadeit taidu cymdu pōri? Nu, dorba cylvāks dīnas laikā veic jau daudz cytu dorbu. Bet, ja čakli strōdōt, tod divōs dīnōs var nūadeit,” “Latgaļu sātas” pōrstōve stōsta.
PAR “LATGAĻU SĀTU”
Bīdreiba “Latgolas tradiciona-lōs kulturas centrs “Latgaļu sāta’” dybynōta pyrms 15 godim Dekšāres pogosta Madžuļūs. Lai gūdynōtu izcylū Latgolas kūkļu meistaru Donatu Vucinu, 2001. godā tyka īdybynōta Kūkļu dīna, tys ari beja dzynuļs bīdreibas izveidei, lai padziļinōti varātu pēteit Latgolas vēsturi, etnografiju, organizeit tradicionalōs omota prasmju apgyušonas darbneicas bārnim un jaunōtnei, radūšōs darbneicas jaunōtnei un pīaugušajim – aušonu, kūkles spēles apgyušonu, bārza tōss darbneicu, maizes cepšonu lauku sātas ceplī, svīsta kuļšonu. Bīdreibas dybynōtōjs ir Dainis Mjartans, vadeitōja – Marika Zeimule. “Mes mēginojam saglobōt tradicionalōs kulturas prasmes intensivas lauksaimnīceibas teritorijā, te amatnīku gondreiž nav, tōpēc tīša prasmju pōrmontōšana gondreiž nav īspējama. Mes cenšamēs ari atjaunōt vacōs prasmes,” soka Dainis Mjartans. Apmeklejūt “Latgaļu sātu”, var nūnōkt senatnē. Pyrmōm kōrtom redzēsit unikalu ekspoziciju – pazeistamō latgaļu kūkļu meistara Donata Vucina kūkļu un stabuļu sagataves. Taipat te ir ari arheologiskō kolekcija, kur lelōkō daļa sastōv nu Lubana azara pītekas Malmutes upē atrostajim videjō un vālō neo-līta laika prīkšmetim – lauskom, akmiņs cērvim, bultu uzgalim, rūtōjumim. Taipat te izbyuvātas ākas, kaidōs 10.–12. godsymtā dzeivōjuši senejī latgaļi Āraišos (āku kopija). “Latgaļu sātā” apskotama autentiski saglobōta Latgolas sātas ustoba. Bet nūsaukums “Latgaļu sāta” pōrjimts nu sovulaik Alberta Spoģa Minsterē, Vōcijā, izveidōtōs latgalīšu grōmotu krōtuves “Latgaļu sāta”. “Myusu mērkis ir parōdeit, kai šudiņ zynomas lītas varēja izdareit ar senejim dorbareikim. Pīmāram, myusdīnu jaunōtne nimoz nazyna, kai tys svīsts tūp. Vysi zyna, ka jūstu var nūaust stellēs, bet na kotrs zyna, ka jūstu senejūs laikūs aude ar celim, ari šaidu omota prasmi mes mōcom. Mes asam darynōjušas vairōkus symtus taututārpu, apgērbušas Reigas, Madūnas, Latgolas korus,” soka Marika Zeimule. Vosoras vydā “Latgaļu sāta” parosti reikoj atvārtūs durovu dīnu – tod te sabrauc interesenti nu vysas Latvijas. Teik sīts sīrs, capta maize, kults svīsts, cylvāki teik mudynōti apsazynōt un ari uzzynōt sovas saknes. Un, zynūt sovas saknes, prūtūt senejūs omotus un šos zynōšonas nūdūdūt tōļōk jaunōkajai paaudzei, ir garantija, ka Latgola, tōs kultura un vērteibas napazuss ari nōkamajūs godu symtūs. Byutu labi, ja taidu entuziastu un sirds degsmes cylvāku, kaidi ir “Latgaļu sātas” pōrstōvi, byutu vairōk! Bet “Latgaļu sātas” ļaudim – spāku, iztureibu un lelu paļdis, dorūt itū svēteigū dorbu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES un Ilzes SONDORES foto
Komentāri