Cilvēka galvenā vērtība ir dvēsele
Apmetoties kādā vietā, ebreji vispirms nomāja zemi sinagogai, un tikai pēc kāda laika sākās šīs ēkas celtniecība. Dibināt kopienu nebija sarežģīti, daudz grūtāk bija panākt, lai kopienu atzītu oficiāli. Bieži vien tas prasīja vairāk nekā desmit gadus. Pirmā amatpersona jaunizveidotajā kopienā parasti bija nevis rabīns (ebreju reliģijā kulta kalpotājs, kā arī ebreju kopienas reliģiskais vadītājs un likumu skaidrotājs), bet gan šohets – cilvēks, kurš kāva lopus pēc jūdaisma noteikumiem un kurš bez saviem tiešajiem pienākumiem pildīja arī citas reliģiskas funkcijas. Tikai kopienai nostiprinoties, aicināja rabīnu. Bieži viens rabīns apkalpoja vairākas kopienas. Nākamais solis bija mirušo apbedīšanas biedrības izveidošana. Tajos laikos ebrejiem nebija tiesību iegādāties savā īpašumā zemi, tāpēc mirušos radiniekus bieži vien vajadzēja vest tālu prom no apmešanās vietas, dažkārt pat uz kaimiņvalsti. Piemēram, Rīgas ebreji līdz 1725. gadam savus mirušos apglabāja Lietuvā un Polijā, Maltas – Rēzeknē un Daugavpilī. Ierīkojot kapsētu, bija noteikts, ka zemi drīkst izmantot tikai ebreju kapsētas vajadzībām. Rēzeknes ebreju kapsēta izveidota 1786. gadā. Tajā apbedījumus veic arī šodien. Šo kapsētu izmantoja ne tikai Rēzeknes, bet arī tuvākās apkārtnes ebreji. Rēzeknes ebreju kapsētā apbedīts pilsētas rabīns Īzaks Cjuni (1861–1900), Ludzas rabīna dēls, kuru cilvēki sauca par Iceli no Ludzas. Rēzeknes ebreju kopiena radās 18. gadsimta pēdējā ceturksnī. Līdz Otrajam pasaules karam Rēzeknes ebreju kopiena bija viena no nozīmīgākajām ebreju kopienām Latvijā. 20. gadsimta sākumā Rēzeknē bija divi rabīni: Izraēls Dusovičs – nabadzīgo rabīns, Haims Lubockis – bagāto rabīns. Valsts (kroņa) rabīns bija Jēkabs Polaks. Jāatgādina, ka Rēzeknē dzimis un dzīvojis ebreju dzejnieks Nahmans Dimenšteins, rakstnieks un literatūrzinātnieks Jurijs Tiņanovs, kinorežisors Fridrihs Ermlers. Būtisku ieguldījumu pilsētas kultūras un ekonomikas attīstībā ir devušas tādas ebreju dzimtas kā Rivoši, Čerfasi, Anšeleviči, Manteifeli u. c. Senebreju valodā kapsētu sauca par beitolam (vai beit-oļmin), kas nozīmēja “mūžības māja”, vai beit-kvarot – “kapsēta”, vai beit-haim – “dzīves māja”. Kapsētās redzamie kapakmeņi ar simboliku uz tiem bieži ir īsti mākslas šedevri. Simbolika un teksts ataino mirušā piederību dzimtai, šī cilvēka nodarbošanos, viņa dievbijību utt. Kapakmeņi tika izgatavoti no granīta, smilšakmens, čuguna vai betona. Vai arī tika izliktas “mājiņas” jeb oheli uz ievērojamu cilvēku kapiem. Latgales ebreju kapsētas atšķiras ar dekoru vienkāršību. Šeit galvenā uzmanība veltīta uzrakstam, kas parasti ir ivritā vai idišā, slavējot mirušo. Uz kapakmeņiem bieži attēloti dzīvnieki. Tādā veidā centās atveidot aizgājušo cilvēku vārdu: lauva simbolizēja Jūdu cilts ģerboni, briedis – nevainību, čūska – nāvi, balodis – ebreju tautu un sievietes vārdu, vīnogulāja zars – auglīgu darbu, kā arī pašu ebreju tautu. Saskaņā ar ebreju tradīcijām mirušo vēlams apglabāt nāves dienā. Tomēr ne vienmēr iespējams mirušo apglabāt viņa nāves vai nākamajā dienā, bieži vien tas saistīts ar dokumentu noformēšanu, nepieciešamību sagaidīt radinieku ierašanos utt. Visos laikos ebreji savus mirušos apbedīja, nevis sadedzināja. Ir stingri aizliegts kāds cits apglabāšanas veids, it īpaši kremācija. Ebreju likumi aizliedz ievērot sēras par aizgājēju, kurš ticis kremēts. Jau kopš seniem laikiem uzskata, ka vislielākā nelaime ir netikt apglabātam zemē. Pirms 19 gadsimtiem Gamliels no Javnes dzīvē ieviesa noteikumu, ka visi ebreji jāapglabā vienādos speciāli apbedīšanai paredzētos apģērbos (tahrihim), lai nabadzīgajiem nebūtu jākaunas, bet bagātie radinieki necenstos cits citu pārspēt greznos rotājumos. Tahrihim simbolizē tīrību, vienkāršību un godu. Tam nav kabatu, kas ļautu “paķert” kādas materiālās vērtības, jo cilvēka galvenā vērtība ir dvēsele, nevis īpašums. Nedaudz zemes no izraktā kapa ieber auduma maisiņā, kuru novieto mirušajam pagalvī. Agrākos laikos bagātiem un ticīgiem aizgājējiem pagalvī lika Svēto zemi no Izraēlas. Ebreju kapakmeņi ar uzrakstiem senebreju valodā (ivritā) sniedz vērtīgu ģenealoģisko materiālu, jo uz tiem bieži vien ir norādīts ne tikai nāves datums, bet reizēm arī vecums vai piedzimšanas gads, kā arī mirušā tēva vārds.
Ar uzņēmējdarbības dzirksti
No 1562. līdz 1772. gadam Latgale bija Polijas–Lietuvas valsts varā. Šeit saimniekoja poļu muižnieki un pārpoļotie vācu muižnieki, kuri pārgāja katoļticībā, lai saglabātu savas muižas un privilēģijas. Tiek uzskatīts, ka pirmie ebreji Latgalē ieradās no Polijas. 17.–18. gadsimtu mijā ebreju draudzes bija Daugavpilī (Dinaburgā), Krustpilī (Kreicburgā) un citās Latgales pilsētās. Ebreji bija ne tikai tirgotāji, krodzinieki, amatnieki un muižu nomnieki. Viņiem uzticēja arī muitas iekasēšanu uz robežas, kokmateriālu eksporta organizēšanu. Pret ebreju sīktirgotājiem un amatniekiem, kuri apceļoja lauku ciemus, Latgales zemnieki izturējās labsirdīgi. 1766. gadā Latgalē bija tikai ap 3000 ebreju, bet jau 1772. gadā – apmēram 5000. Šajā gadā, kad notika Polijas dalīšana, Latgali iekļāva Krievijas sastāvā, pievienojot Polockas guberņai, bet ar 1802. gadu – Vitebskas guberņai. Tā ebreji izrādījās Krievijas impērijas sastāvā, lai gan pirms tam 1686. gadā Krievija aizliedza Polijas ebrejiem ierasties Maskavā, bet 1742. gadā ķeizariene Elizabete padzina visus ebrejus no Krievijas, izņemot tos, kuri bija pārgājuši pareizticībā. Latgales pievienošana Krievijai notika Katrīnas II valdīšanas laikā. Viņa pavēlēja ebrejus no laukiem pārcelt uz pilsētām, lai tur sekmētu tirdzniecības un rūpniecības attīstību. Skaidrs, ka cilvēkiem ierasto dzīvesveidu nebija viegli mainīt, taču jau 18.–19. gadsimta mijā ebreji galvenokārt dzīvoja pilsētās un miestos. Rēzekne 19. gadsimta sākumā bija miests ar vienu ielu un 754 iedzīvotājiem, no kuriem 70 % bija ebreji. Rēzekne sāka augt tikai pēc 1836. gada, kad caur to tika uzbūvēta Sanktpēterburgas–Varšavas šoseja. Un jau 1852. gadā Rēzeknē dzīvoja 1340 cilvēku. Ebreju iedzīvotāju skaitliskais sastāvs Latgalē nemitīgi palielinājās, jo ģimenēs dzima daudz bērnu. 1847. gadā Latgalē dzīvoja 10 918 ebreji, no tiem 542 – Rēzeknē, bet 1897. gadā Latgalē bija jau 64 239 ebreji, Rēzeknē – 6478. Krievijas impērijas cara Aleksandra II valdīšanas gados (1855–1881) ebreju tiesiskais stāvoklis uzlabojās, bet Aleksandra III valdīšanas laikā tas atkal pasliktinājās. Tas veicināja revolucionārās kustības piekritēju vairošanos. 1887. gadā Rēzeknē bija 10 sinagogas. 20. gadsimta sākumā Latgalē strauji ienāca kapitālisms. To visvairāk reprezentēja ebreju uzņēmēji. Taču viņu ražotnes bija nelielas. Panākumus guva ebreji lieltirgotāji, kuri pārdeva kokmateriālus un linus. Ekonomisko izaugsmi pārtrauca Pirmais pasaules karš. Otrā pasaules kara priekšvakarā Rēzeknē dzīvoja 3342 ebreji, kas bija viena ceturtā daļa no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Daugavpilietis Josifs Ročko 90. gadu pusē sāka nopietni pētīt Latgales ebreju vēsturi un publicēt savus pētījumus. Braukājot pa Latgali, viņš pierakstīja iedzīvotāju atmiņas par holokaustu, pētīja materiālus arhīvos. 2007. gadā Daugavpilī tapa mu-zejs “Ebreji Daugavpilī un Latgalē”. Josifs Ročko ir šī muzeja dibinātājs, direktors. Viņa darbība novērtēta ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru 2017. gadā. Lūk, ko varam lasīt Josifa Ročko pētījumā par Rēzekni, stāstot par ebreju dzīvi pirms Otrā pasaules kara:
“Ludzas ielas iedzīvotāju atmiņā palikuši viņu kaimiņi: pārtikas preču tirgotavu īpašnieki – Ševeļs, Germans, Berzins un Garbers, bet Golanskim piederēja liels veikals. Lielajā ielā Manteifelim piederēja alus darītava, bet Geldmana nelielajā veikaliņā tirgoja šajā rūpnīcā ražoto limonādi. Falkenšteinam piederēja ne tikai veikals, bet arī vairumtirdzniecības bāze. Brozgalim bija apģērbu veikals. Plašā apkārtnē bija iecienīti Balanovu konditorejas izstrādājumi. Bet pie Porosa mājas Ludzas ielā vienmēr bija jūtams ādu smārds. Apkārtējo sādžu zemnieki veda viņam lopu ādas, un viņš tās apstrādāja. Gandrīz katrā otrajā ebreju mājā bija arī darbnīca. 60 gados no atmiņas pagaisuši ebreju amatnieku uzvārdi. Viņi vienmēr akurāti un lēti salaboja apavus, šuva kleitas, izgatavoja cepures, bet sedlinieka darbnīcā nevarēja ne atkauties no zemniekiem, kuriem vajadzēja sakas.”
Noziegums pret cilvēci
Holokausts Latvijā bija daļa no Otrā pasaules kara laikā notikušajām civiliedzīvotāju masu slepkavībām, kas bija vērstas uz veselu etnisko grupu – ebreju un romu pilnīgu iznīcināšanu jeb holokaustu. Vācu okupācijas laikā Latvijā tika nogalināti vairāk nekā 66 000 Latvijas ebreju, liela daļa jau līdz 1941. gada beigām. Sākoties karam, uz Padomju savienību aizbēga apmēram 15 tūkstoši Latvijas ebreju, bet vairāk nekā 75 tūkstoši ebreju palika vācu okupācijas iestāžu izveidotajā Ostlandes reihskomisariātā. Pēc masu apšaušanām, ieslodzīšanas geto un koncentrācijas nometnēs, deportēšanas uz Aušvicas, Būhenvaldes un Treblinkas nometnēm Latvijā atgriezās tikai mazliet vairāk nekā tūkstotis no Latvijas ebrejiem. Otrā pasaules kara laikā nacisti iznīcināja arī vairāk nekā pusi Latvijas čigānu, apmēram 2000 personu. Pēc tam, kad nacistiskā Vācija 1941. gada jūnijā un jūlijā okupēja Baltijas valstis un bijušos Polijas austrumu apgabalus, tika nodibinātas speciālas vācu policijas un drošības dienesta rīcības grupas (Einsatzgruppen der Sichheraitspolizei und des SD). Ebreju cilvēktiesību ierobežošana, pazemošana un nošaušana sākās jau Latvijas vācu okupācijas pirmajās dienās. Lūk, kā par holokaustu Rēzeknē raksta Josifs Ročko: “1941. gada jūlija sākumā Rēzeknē ieradās speciālā vācu soda grupa – ainzacgrupa 1b, tā pati, kas darbojās Daugavpilī. Rēzeknē arī bija izveidota palīgpolicija – ap 120 cilvēku no bijušajiem policistiem un aizsargiem (policijas prefekts bija kapteinis A. Mačs). Vācieši ne vienmēr uzticējās vietējiem kolaboracionistiem. Dažreiz “akciju” izvešanai šeit ieradās cilvēki no Rīgas, kā arī Maltas “nāves bataljons”. Vācieši ieņēma pilsētu 1941. gada 3. jūlijā. Viss norisinājās pēc vienota scenārija, tāpat kā citās pilsētās, piemēram, Daugavpilī. Ebreju vīriešiem bija pavēlēts sapulcēties tirgus laukumā. Ieradās ap 1040 cilvēku. Vairāk nekā desmit jauno ebreju tika nošauti turpat pārējo iebiedēšanai. Viņu vidū bija Boruhs Vekslers, Mitja Manteifels, Morduhs Gasels. Viens no viņiem, Josifs Silno, metās bēgt, gribēja pārpeldēt upi, bet tika nošauts. Ebrejus ievietoja cietumā. Nākamajā nedēļā ebreju iznīcināšana turpinājās. Starp pirmajiem upuriem bija rabīns Lubockis. Cilvēkus šāva ebreju kapos. Pirmajā nedēļā pēc aresta ebrejiem cietumā atļāva pieņemt pienesumus no sievietēm un bērniem. Kā stāsta novadpētnieks A. Grodzickis, ebreju grupa tikusi aizdzīta uz pilsētas nomali. Tur Grodzicka māte aiz žoga atpazinusi savu draudzeni Ciļu Sevko ar zēnu uz rokām. Grodzicka piedāvājusi paņemt mazuli, bet Ciļa nav piekritusi. Pirmā lielā akcija notika 1941. gada 9. jūlijā, un visu jūliju cietuma ieslodzītos veda uz nošaušanu. Policistiem, kas tajās piedalījās, deva degvīnu un nogalināto mantas. Dažas ebreju grupas tika nogalinātas pie Ļeščinska dzirnavām. Kā atcerējās Haims Izraelits, sniedzot liecības padomju Valsts Ārkārtējai pilnvarotai komisijai fašistu noziegumu izmeklēšanai, vācieši īpašas zvērības izdarīja naktīs, meklējot meitenes. Ielaužoties ebreju mājās, viņi, piedraudot ar nāvi, piespieda izģērbties, ņirgājās, izvaroja un bieži vien nošāva. 1941. gada 15. jūlijā norisinājās otrā lielā ebreju iznīcināšanas akcija. Pilsētas centrā, Leščinska dārzā bija izraktas 20 m garas un 2,5 m platas bedres. Pēc vienas versijas, ebrejus konvojēja vietējie policisti, bet šāva cilvēki no ainzacgrupas 1b. Pēc citas versijas, daļu ebreju sadzina Akmens sinagogā, kas atradās Rēzeknes upes augstajā krastā. Pēkšņi ebrejus izdzina no sinagogas, un viņi metās skriet, krītot un ripojot no augstā krasta. Daži mēģināja pārpeldēt upi. Toreiz tika nogalināti 120 cilvēki. Augustā okupanti un viņu rokaspuiši nogalināja ebreju sievietes, vecos cilvēkus un bērnus. Viņus nostādīja kolonnās un dzina ebreju kapsētas virzienā. Kvartālu pēc kvartāla pilsēta tika “attīrīta” no ebrejiem. Drausmīgā elle turpinājās trīs nedēļas. Mēneša beigās kapu bedres bija pārpildītas. 1941. gada 24.–25. augustā notika pirmā lielā akcija Ančupānu kalnos – bijušajā aizsargu šautuvē. Ebrejus dzina kājām, dažreiz sasēdināja mašīnās (it kā, lai nosūtītu uz citu vietu). Ebreji jau labi zināja, kas viņus gaida. Kad viņi centās pretoties, viņus sita ar stekiem. Līdz izmisumam novestos cilvēkus nostādīja izraktā kapa malā. Masu šaušanas vietās bendes rīkoja iedzeršanas, bet pēc tam, izkliedzot dziesmas, atgriezās pilsētā. Zaudējuši cilvēcisku veidolu, slepkavas dažreiz histēriski smējās un svilpa, lai pieklusinātu mirstošo pēdējos kliedzienus un vaidus. Pēdējā lielā akcija šeit notika 1941. gada 23. augustā. Ančupānos atrada divus 121 m un 83 m garus un 3 m platus kapus. Vairāki desmiti ebreju amatnieku turpināja strādāt pie vāciešiem, viņus nogalināja 1943. gada rudenī. 1944. gada aprīlī vācieši pavēlēja atrakt kapus un līķus aplēja ar kaut kādu šķīdumu, bet pēc tam sadedzināja. 1944. gada 27. jūlijā, kad padomju armija atbrīvoja Rēzekni no vācu karaspēka, pilsētā dzīvi bija palikuši trīs ebreji – 57 gadus vecais Haims Izraelits ar 16-gadīgo brāļa dēlu Jakovu Izraelitu un piecus gadus vecais Motja Tagers. Holokausta ugunīs bojā gāja Haima Izraelita māsa un sieva. Gandrīz trīs mēnešus viņš ar brāļadēlu klīda pa pilsētas nomalēm un sādžām, nakšņoja šķūņos, pamestās kūtīs, ēdot visu, kas pagadās. Viņi dzīvoja pastāvīgās bailēs tikt notvertiem. Rudenī Haims saprata, ka tā tālāk turpināties nevar. Un naktī pilsētas nomalē viņš izšķīrās pieklauvēt pie sava laba paziņas Jāņa Matuseviča durvīm. Brāļi Matuseviči bija kalēji, bet Izraelitiem piederēja dzelzslietu veikals, un viņi viens otru labi pazina. Jānis apspriedās ar māsu Annu un 17 gadus veco meitu Jadvigu un nolēma dot nelaimīgajiem pajumti. Pagalmā bija veca, pamesta mājiņa. Logus aiznagloja ar dēļiem, bet durvīm piekāra lielu atslēgu. Tajā (Rēznas ielā 1) apmetās divi ebreji. Viņiem bija lemts tur pavadīt divus gadus. Reiz pagalmā ienāca divi vācieši, kuri neko nenojauta un palūdza atslēgt mājiņu. Pār Matuseviču ģimeni izpletās nāves ēna. Saimnieki teica, ka atslēga ir pie dēla, kurš atgriezīsies pēc pusdienām. Vācieši noticēja un aizgāja. Haimu un Jašu ātri aizveda uz kūts bēniņiem, kur glabājās siens. Blakus dzīvoja vācu virsnieks. No rīta viņš devās uz darbu, bet Anna un Jadviga gāja pabarot ebrejus. Ieejot kūtī, viņas skaļi izrunāja paroli: “Brūnaliņ, celies!” Policists Pēteris Petrovskis, kurš šeit izmitināja savu priekšnieku – vācu virsnieku, bieži viesojās pie Matusevičiem un lieloties stāstīja, kā nošāvis 10 ebrejus Dzirnavu ielā. Saimnieki to klausījās ar šausmām – blakus kūtī taču sēdēja divi ebreji. Haims visu laiku skaitīja lūgšanas un lūdza mājas saimnieku nenodot viņus. Matuseviču dzīve kļuva arvien bīstamāka. Mājā, kur nesen dzīvoja ebreji, iemitināja bēgļus no Krievijas. Pie viņiem bieži viesojās vietējie policisti. Cik vajadzēja, lai piedzērušies policisti ieskatītos kūtī? Tikai brīnums izglāba ieslodzītos. Septiņus garus mēnešus 1944. gadā Haims un Jaša slēpās kūtī. Nervi bija saspringti līdz pēdējam, viens nepareizs solis, nejauši izmests vārds varēja beigties liktenīgi. Kad atnāca Sarkanā armija, izglābto un glābēju priekam nebija gala: viņi nejuta zemi zem kājām. Kaimiņi ar grūtībām noticēja, ka Matuseviči trīs gadus slēpuši ebrejus. Bet slepkava Petrovskis slēpās Rīgā pie savas mātes. Jaša Izrealits mācījās jūrskolā Rīgā. Izraeliti mitinājās kaut kādā istabiņā, bet Matuseviči ciemojās pie viņiem un smagajos pēckara gados palīdzēja ar produktiem. Reiz, ejot pa ielu, Izraeliti sastinga: viņiem pretī nāca Pēteris Petrovskis. Ar garāmgājēju palīdzību slepkavu aizturēja. Viņam piesprieda 25 gadus ieslodzījuma. Trešais izdzīvojušais bija zēns Foļa (Motja) no Tageru ģimenes. Kad zēnam bija divarpus gadi, pilsētu ieņēma vācieši. Vecāki palūdza mājkalpotāju, krievu sievieti Olgu Varuškinu paņemt mazuli, jo vecāki labi zināja, kas viņus sagaida. O. Varuškina ar zēnu aizbrauca uz laukiem un paziņoja, ka tas ir viņas bērns. Īstos vecākus fašisti nogalināja, bet jaunā māte iedeva viņam savu uzvārdu. Foļu Tageru kristīja un nosauca par Mihailu. Trīs gadus viņš nodzīvoja laukos ar savu jauno māti. Vēlāk audžumāte viņam izstāstīja visu patiesību. Puisis atkal kļuva par Moteju Tageru. Viņš mācījās Rēzeknes 2. vidusskolā, pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu, strādāja par inženieri.”
Par ebrejiem Rēzeknē, Latgalē varētu vēl daudz ko stāstīt. Turklāt šai tēmai daudz laika veltījuši vēsturnieki un novadpētnieki, publicējot gan grāmatas, gan publikācijas presē.
Runājot par holokaustu, jāatgādina, ka piemiņas vieta ir ne tikai ebreju kapsētā, bet arī Dzirnavu ielā 17 (Dzirnavu un Krasta ielas stūrī), kur bija ebreju nogalināšanas un apbedījumu vieta. Kā arī Vipingas mežā, Parka ielā aiz bijušās tuberkulozes slimnīcas, atrodas piemineklis. Arī tur ebreji tika nogalināti…
Paldies Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavai par materiāliem, gatavojot šo rakstu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES un Ilonas Žukovskas foto
Komentāri