Pirmo reizi rakstos Armēnija minēta 521. gadā pirms Kristus dzimšanas. Tā ir pirmā kristīgā valsts pasaulē, kas pieņēma kristietību par oficiālo valsts reliģiju.
Sena armēņu leģenda stāsta: “Dievs, radīdams zemi un ūdeņus, stāvējis mūsu kalnu virsotnēs. Pagatavoto maisījumu viņš sijājis caur milzu sietu un tīro, mīksto zemi bēris uz vienu pusi, bet sietā palikušos akmeņus – uz otru, uz tagadējo Armēniju.”
Tomēr šī akmeņainā zeme katru gadu vilina daudz tūristu un svētceļnieku. Savos iespaidos dalās tēvs Rinalds MIC.
– Droši vien var stundām ilgi stāstīt par Armēnijā redzēto un izjusto. Bet tomēr – kas visdziļāk iekrita sirdī?
– Man bija laime šoreiz būt Armēnijā otro reizi. Pirms diviem gadiem Armēnijā ar tēvu Ernestu Petrosu svinējām 25 gadu jubileju kā esam iepazinušies, iesākot klostera dzīvi. Toreiz braucu ar zināmām bažām, jo pilnīgi sveša zeme. Un jau pirmajā reizē Armēnija mani tik ļoti uzrunāja, ka nolēmu atgriezties šajā vietā. Atvadu vakarā draudzes šoferis Nazars, kurš mums palīdzēja, lika apsolīt, ka atbraukšu vēlreiz, bet jau ar saviem draugiem. Pagājušajā gadā bija brauciens uz Spāniju, bet šogad nolēmām solījumu izpildīt. Šoreiz devāmies ne ar lielu grupu. Tajā bija četras klostermāsas, četri priesteri un astoņi laji – draudzes locekļi. Visi, protams, bija sajūsmā par redzēto. Vārdi “skaisti” un “unikāli” šeit nobāl.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 01.12.2023.
Komentāri