Gatavošanās laiks Kunga atnākšanai
«Visvarenais Dievs, dāvā saviem ticīgajiem labu gribu, lai viņi ar labiem darbiem sagaidītu atnākam Tavu Svaidīto un, Viņa vadīti, iemantotu Debesu valstību,»
šie Adventa pirmās svētdienas Svētās Mises lūgšanas vārdi ļoti efektīvi izgaismo šī laika savdabīgo raksturu. Atsaucot atmiņā Evaņģēlija līdzību par gudro jaunavu uzvedību, kuras prata paturēt eļļu Līgavaiņa kāzām (sk. Mt 25, 1-13), Baznīca aicina savus bērnus būt modriem, būt nomodā, lai cienīgi sagaidītu Kristu, Dieva Svaidīto, kurš nāk mūsu vidū.
Dieva klātbūtnes laiks
«Bet pats miera Dievs lai jūs svētī vispilnīgāk, lai jūsu gars, dvēsele un miesa pilnīgi bez vainas tiktu uzglabāti mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai!»
(1 Tes 5,23) Vēlmi sagatavoties Kunga atnākšanai, satikt Viņu pauž grieķu termins
parousia
, kas latīņu valodā tiek tulkots kā
adventus
, no kura arī cēlies mums pazīstamais vārds
advents
. Vārdu
adventus
var tulkot kā
klātbūtne, ierašanās, atnākšana
. Turklāt tas nav kristiešu izdomāts vārds: senos laikos tas tika lietots, lai norādītu uz svarīgas personas – karaļa, imperatora vai kāda no viņa ierēdņiem – pirmo oficiālo vizīti sakarā ar viņa varas pārņemšanu. Tas varētu arī norādīt uz Dieva atnākšanu, Dieva, kurš atsakās no slēpšanās, lai izpaustos atklāti un spēcīgi, vai kas tiek svinēta Viņa pielūgsmē. Kristieši pārņēma šo terminu, lai izteiktu savas attiecības ar Jēzu Kristu: Jēzus ir Ķēniņš, kas aicina visus, kas Viņam tic, visus, kas ir pārliecināti par Viņa klātbūtni mūsu vidū, piedalīties Viņa atnākšanas svinībās. Lietojot terminu
adventus
, kristieši vienkārši apzinās, ka Dievs ir šeit: Kungs nav atkāpies no pasaules, Viņš nav atstājis mūs vienus. Pat ja mēs nevaram Viņu redzēt vai pieskarties, kā tas ir iespējams ar fizisku realitāti, Viņš ir klātesošs un nāk pie mums dažādos veidos: Svēto Rakstu lasīšanā, Sakramentos un jo īpaši Euharistijā, liturģiskajā gadā, svēto dzīvēs, daudzās mūsu ikdienas dzīves epizodēs, radības skaistumā. Vai Viņa klātbūtnes pārliecība, ko Adventa liturģija šajās nedēļās diskrēti, bet nepārtraukti stāda priekšā, neļauj mūsu acīm ieraudzīt jaunu pasaules tēlu?
«Šī Dieva klātbūtnes pārliecība, kas izriet no ticības, nozīmē, ka mēs visu, kas mūs ieskauj, redzam jaunā gaismā un, lai gan viss paliek pa vecam, mēs saprotam, ka viss ir savādāk, jo viss ir Dieva mīlestības izpausme.»
(Sv. Hosemarija Eskriva) Advents aicina apstāties, klusumā sajust Dieva klātbūtni. Šīs ir dienas, kurās ir labi vēlreiz pārdomāt, svētā Hosemarijas vārdiem runājot, ka
«Dievs mums pastāvīgi ir tuvu. Mēs dzīvojam tā, it kā Kungs būtu tur augšā, tālu prom, kur spīd zvaigznes, un mēs neaizdomājamies, ka Viņš vienmēr ir mums blakus. Viņš ir kā mīlošs Tēvs – viņš mīl katru no mums vairāk, nekā visas pasaules mātes spēj mīlēt savus bērnus – palīdz, iedvesmo, svētī… un piedod».
Kunga atnākšanas laiks
Dominus veniet!
– Kungs nāk! Šis īsais izsaukums atklāj Adventa laiku, īpaši atbalsojas šajās nedēļās un pēc tam visa liturģiskā gada laikā. Kunga atnākšana, kuru svinam Ziemassvētkos, nav tikai fakta piemiņa, ka Dieva Dēls ir atnācis, piedzimis cilvēka miesā vairāk nekā 2000 gadu senā pagātnē; tas nav arī tikai paziņojums par Dieva Dēla atkal nākšanu nākotnē, laiku beigās, kam mēs savā tagadnē varam nepiešķirt pārāk lielu nozīmi. Kungs nāk – tā ir darbība, kas vienmēr turpinās, katrā mūsu vēstures mirklī Kungs turpina teikt:
«Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos.»
(Jņ 5,17) Advents aicina mūs apzināties šo patiesību un rīkoties atbilstoši. Rūpīga sekošana līdzi Adventa laika Dieva Vārda liturģijas tekstiem, īpaši svētdienās, palīdz mums būt nomodā, lai Viņa atnākšana mums nepaliktu nepamanīta. Šogad
pirmās Adventa svētdienas
evaņģēlija (Mk 13,33-37 ) centrā ir Kristus vārdi:
«Skatieties, esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad pienāks laiks!»
Adventa otrajā svētdienā
evaņģēlijs (Mk 1,1-8 ) pievēršas Jēzus kristībām un Jāņa Kristītāja vārdiem pie Jordānas upes:
«Pēc manis nāks Tas, kurš ir spēcīgāks par mani un kuram es neesmu cienīgs noliecoties atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs kristīju ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.»
Trešajā adventa svētdienā
evaņģēlija (Jņ 1,6-8.19-28) centrā joprojām ir Jānis Kristītājs, kurš
«nāca liecības dēļ, lai dotu liecību par Gaismu un lai caur viņu visi ieticētu»
un kurš, jūdu iztaujāts, teica:
«Jūsu vidū stāv Tas, kuru jūs nepazīstat un kurš nāks pēc manis.»
Visbeidzot
Adventa pēdējās svētdienas
evaņģēlijs (Lk 1.26-38) stāda priekšā Kunga pasludināšanu, un tā centrā ir Jaunava Marija – Kristus Māte.
Gaidīšanas un cerību laiks
Adventa laika pamatiezīme ir gaidīšana. Pieredze rāda, ka mēs savu dzīvi pavadām gaidot: kad esam bērni, mēs vēlamies izaugt; jaunībā tiecamies pēc lielas mīlestības, kas mūs darīs laimīgus; būdami pieauguši, cenšamies realizēt sevi profesijā, panākumi nosaka visu mūsu turpmāko dzīvi; sasniedzot vecumu, mēs tiecamies pēc pelnītas atpūtas. Tomēr, kad šīs cerības piepildās vai pat tad, kad tās nepiepildās, mēs saprotam, ka patiesībā tas vēl nebija viss. Mums ir vajadzīga cerība, kas pārsniedz to, ko spējam iedomāties, cerība, kas mūs pārsteidz. Tādējādi, lai gan mums ir lielākas vai mazākas cerības, kas mūs notur uz ceļa dienu no dienas, patiesībā, ja nebūtu lielās cerības – tās, kas dzimst no Mīlestības, ko Svētais Gars ir ielējis mūsu sirdīs (sal. Rom 5, 5), un netiecamies pēc šīs Mīlestības, ar visām pārējām nepietiks. Advents ir aicinājums uzdot sev jautājumu: ko mēs gaidām? Kāda ir mūsu cerība? Vai, vēl labāk, kāda ir manas tagadnes, manas šodienas nozīme?
«Ja laiku nepiepilda ar nozīmi apveltīta tagadne,» teica Benedikts XVI, « gaidīšana riskē kļūt nepanesama; ja tu kaut ko gaidi, bet šajā mirklī nav nekā, proti, ja tagadne paliek tukša, katrs mirklis, kas paiet, šķiet pārspīlēti garš, un gaidīšana pārvēršas par pārāk smagu nastu, jo nākotne paliek pilnīgi nenoteikta. Taču, kad laiks ir piepildīts ar jēgu un katrā mirklī uztveram ko konkrētu un derīgu, tad gaidīšanas prieks tagadni padara vērtīgāku.”
Mūsu pašreizējais laiks, mūsu tagadne, iegūst jēgu, jo gadsimtiem ilgi gaidītais Mesija piedzima Betlēmē. Kopā ar Mariju un Jāzepu mēs atceramies šo notikumu ar jaunu prieku. Nākot mūsu vidū, Jēzus Kristus – Dieva Dēls piedāvā mums savas mīlestības un pestīšanas dāvanu. Kristiešiem cerību rosina pārliecība, ka Kungs ir klātesošs visā mūsu dzīvē, darbā un mūsu ikdienas lietās. Viņš paliek ar mums un kādu dienu Viņš nožāvēs mūsu asaras. Kādu dienu viss piepildīsies Dieva valstībā, taisnības un miera valstībā.
«Adventa laiks mums atgriež cerības apvārsni, kas nepieviļ, jo tā ir balstīta Dieva Vārdā. Tā ir cerība, kas nepieviļ tikai tāpēc, ka Kungs nekad nepieviļ,»
tā pāvests Francisks. Advents ir Kunga klātbūtnes un mūžīgās gaidīšanas laiks, kā arī prieka, intīma prieka laiks, ko nekas nevar novērst:
«Es jūs atkal redzēšu – Jēzus apsola saviem mācekļiem – un jūsu sirds priecāsies, un jūsu prieku neviens jums neatņems.»
(Jņ 16, 22) Gaidīšanas prieks ir raksturīgi kristīga attieksme, ko mēs īpaši redzam Vissvētākajā Jaunavā Marijā, kura no Pasludināšanas brīža
«gaidīja [..] ar neizsakāmu mīlestību»
(Romas misāle) sava Dēla, Jēzus Kristus, dzimšanu. Tāpēc arī viņa māca mūs bez bažām gaidīt Kunga atnākšanu, iekšēji gatavojoties šai tikšanās reizei,
«ar tiekšanos savā sirdī uzcelt mūsu Dieva piedzimšanas ainu»
(Sv. Hosemarija Eskriva).
Sagatavoja
priesteris Ainārs LONDE,
Rēzeknes Jēzus Sirds draudzes prāvests
Komentāri