Pozitīvais ir tas, ka, katru gadu pārdomājot vienu un to pašu notikumu, mēs varam iet arvien dziļāk notikušā izpratnē un arvien labāk iepazīt mūsu Pestītāju Jēzu Kristu, kurš nāk, lai būtu kopā ar mums. Un, ja parasti Ziemassvētkos mūs pārņem ļoti silts un dziļi emocionāls noskaņojums, tad šogad es aicinu paskatīties uz šo notikumu no praktiskās puses. Kristus dzimšana taču ir izmainījusi pasaules vēsturi, jo pat gadus skaitām no Kristus dzimšanas, tādēļ es ticu, ka šis notikums var mainīt un tam jāmaina mana un tava, mūsu katra dzīve. Dievam ir spēks to izdarīt, mums tikai jāvēlas piedalīties tajā, ko Dievs mums piedāvā. Šeit tiešām jāuzsver vārds
piedalīties
, jo mēs varam arī izvēlēties pastāvēt malā, palikt pasīvi vērotāji. Tomēr labi zinām, cik daudz aktivitātes pieprasa bērniņa nākšana pasaulē, kā vecāki un ģimene to gaida, kā gatavojas un, kad bērniņš dzimis, kā rūpējas par jaundzimušo, neatstājot viņu vienu, bet gan aprūpējot un esot vienmēr klāt. Klātbūtne tā ir vislielākā dāvana jaundzimušajam. Esot klāt, mēs veltām savu laiku, uzmanību, varam iepazīt labāk otru cilvēku un arī Dievu. Kāds garīgais tēvs ļoti trāpīgi ir teicis, ka 90 % no veiksmīgas garīgās dzīves slēpjas mūsu līdzdalībā, klātesamībā Baznīcas dzīvei un dievkalpojumiem. Tas taču nav sarežģīti un nav neiespējami būt vienkārši klāt, atsaukties uz Dieva aicinājumu un priecāties par to, ka varam kopā iet garīgās dzīves ceļu, palīdzot un atbalstot viens otru. Tas ir līdzīgi kā skolā, ja bērns to apmeklē, tad esam droši, ka ar skolotāju un klases biedru palīdzību kopīgiem spēkiem viņam izdosies iegūt izglītību, jo mēs mācāmies kopā ar citiem un no citiem un, paši iemācījušies, varam arī kādam palīdzēt. Tāpat arī garīgajā dzīvē – mēs nevaram iet vieni paši šo ceļu, ja paliekam vieni, tad tas ir nepanesami grūti, pat neiespējami, un Dievs to nav tā vēlējies. Tādēļ tāda ir Dieva griba, lai mēs nepaliktu vieni šajā ceļā, bet ietu kopā un lai Kristus mūs visus apvieno; mūsu Pestītājs, kas ir mainījis pasauli un vēlas mainīt arī mūs katru, mani, tevi, pieskarties katram un mūs visus pulcināt ap Viņu kopā. Turpinot analoģiju par skolu, redzam, pēc mūsu pieredzes, cik svarīgi ir uzticēties mācību procesam, jo šķiet katra atsevišķa diena neko nemaina. Vienā dienā mēs nevaram apgūt visas zināšanas, bet, ja paliekam uzticīgi mācību gaitai, ja centīgi apmeklējam skolu, tad mācību gada beigās esam pārsteigti, cik daudz esam apguvuši un sapratuši, atklājot daudzas patiesības, ko iepriekš nezinājām un kas mums ļauj doties zināšanu pasaulē vēl tālāk, un tā šis process turpinās visas mūsu dzīves laikā. Nekad nedrīkstam apstāties, mums vienmēr jāiet uz priekšu, vienmēr jāpiedalās un jābūt klāt tiem notikumiem, kas bagātina mūsu iekšējo pasauli. Tāpat kā bērns nedrīkst pamest skolu, nedrīkst apstāties savā izglītības ceļā, tāpat arī mēs nedrīkstam apstāties savā garīgajā dzīvē, mums jāuzticas tam procesam, garīgās izaugsmes ceļam, kuru Dievs mums piedāvā. Šis ceļš nav grūts, ja mēs to ejam kopā. Labs piemērs šajā kopīgās ticības ceļā var būt svētais Jāzeps, Jēzus audžutēvs un Marijas vīrs. Kā mēs lasām svētā Mateja Evaņģēlijā: “…Kunga eņģelis parādījās viņam (sv. Jāzepam) sapnī, sacīdams: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, tas ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.” Uzmodies no miega, Jāzeps izdarīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu.”
(Mt 1, 20-24)
. Šajā Evaņģēlija fragmentā redzam svēto Jāzepu kā darbīgu cilvēku, tika teikts, ka, uzmodies no miega, Jāzeps izdarīja tā, kā eņģelis bija viņam pavēlējis, tātad viņš ne tikai uzklausīja eņģeļa teiktos vārdus, bet arī pēc tiem vadījās savā dzīvē, realizēja tos. Dzirdētais mainīja viņa darbību, rīcību. Ir svarīgi, ka mēs ieklausāmies pestīšanas vēstī, ka mēs priecājamies par daudziem labiem vārdiem, kurus dzirdam šajā laikā, labiem pamudinājumiem, kurus lasām, bet vēl svarīgāk ir tos realizēt mūsu dzīvē, lai tie no vārdiem kļūtu par realitāti. Tāpat kā ir teikts svētā Jāņa Evaņģēlijā: “Vārds ir tapis miesa un dzīvoja starp mums.”
(sal. Jņ 1, 14)
Dievs mūs ne tikai uzrunā, bet arī darbojas, ir mūsu vidū, un viņa darbi liecina par viņa mīlestību uz katru no mums. Kāds garīgais tēvs, runājot par ticības ceļu, teica, ka ir svarīgi domāt par labām lietām, jo no domām sāk veidoties redzējums, skaists mērķis, uz kuru varam tiekties, kuru varam vizualizēt, skatīt savā prātā, par kuru varam priecāties un kas var mūs iedvesmot. Tomēr ļoti svarīgi pie tā neapstāties, tas ir labs sākums, bet, ja paliekam tikai pie tā, tikai savā prātā pārdomājot par labām lietām, tad mērķi nekad nesasniedzam. Nākamais solis ir pārdomāt plānu, kā mēs varam mērķi sasniegt, apsvērt ceļu, kas mūs tuvina šim mērķim. Tā jau ir uz praktisko dzīvi vērsta domāšana, pārdomāt, kas mums ir jādara, lai mēs tuvotos tam, ko vēlamies darīt, kur vēlamies nokļūt. Bet arī ar to vēl nepietiek, vislabākais plāns, ja tas netiek realizēts, paliek tikai plāns. Tādēļ mūsu uzdevums ir realizēt plānu un uzticēties procesam, darboties centīgi un neatlaidīgi, un tad labās idejas, labi pārdomātas un izplānotas, kļūst par realitāti. Paldies Dievam, ka mums ir uz ko tiekties, Kristus Dzimšanas svētki to mums saka priekšā, proti, būt kopā ar Jēzu, mūsu Pestītāju un Glābēju, kurš nāk pie mums. Mums arī jāizplāno, kā mēs varam tuvoties Dievam, un arī šis plāns mums ir. Tie ir svētdienas dievkalpojumi, tā ir ikdienas lūgšana un tas ir garīgais darbs ar sevi. Ne vienmēr tas ir viegli palikt uzticīgam Dievam, uzticēties procesam, nepamest pusceļā to, ko esam uzsākuši, bet tas ir to vērts. Par to mēs varam pārliecināties, uzlūkojot Jēzu, jaunpiedzimušo bērnu, kurš ar maigumu mums raugās pretī. Noteikti Jāzeps un Marija, ganiņi, kas bija atsteigušies pie bērniņa, trīs austrumu gudrie un katrs cilvēks, kurš bija atradis jaundzimušo bērnu, bija bezgala priecīgs par to, ka bija paklausījis Dieva vadībai. Tas ir to vērts! Dārgie draugi, arī šogad mums ir vajadzīga Dieva svētība. Mūsu laikā, kad pasaulē notiek tik daudz satraucošu notikumu, kad tik ļoti trūkst miera, piedošanas. Tiek apdraudēta dzīvība, ģimene, kad ir tik daudz netaisnības, ļaunuma. Dievs mums ir tik ļoti nepieciešams, jo Jēzus ir nācis atbrīvot pasauli no grēka, dot cerību, stiprināt mūsu ticību un piepildīt mūsu sirdis ar mīlestību. Dievam viss ir iespējams, un viņam ir arī plāns mūsu dzīvei! Mēs katrs varam un mums vajag līdzdarboties labajam. Katra cilvēka labais darbs ir svarīgs, mūsu vietā to neizdarīs neviens cits, mums katram ir jāsper solis tuvāk Dievam, jo viņš ir patiesā miera avots, izlīgšanas ceļš, kas apvieno Debesis un zemi, un visus labas gribas cilvēkus. Būsim aktīvi, darbosimies, piedalīsimies kopīgā lūgšanā, uzticot Dievam sevi, mūsu ģimenes, mūsu Māras Zemi un visu pasauli! Kristus piedzimšana un nākšana mūsu vidū liecina, ka mēs katrs Dievam esam svarīgs un vajadzīgs! Būsim drosmīgi, nepagursim, jo Dievs ir ar mums!
Svētīgus Kristus Dzimšanas svētkus un laimīgu Jauno gadu vēlot,
pr. Staņislavs PRIKULIS,
Rēzeknes Dieva Žēlsirdības Romas katoļu draudzes
prāvests
Komentāri