Manu uzmanību piesaistīja divas fotogrāfijas: viena – ģimenes, otra – no arhīva, ataino brīdi pēc katastrofas… Un paraksts, ko Sergejs CAKULS publicējis savā “Facebook” profilā. Pirmajā attēlā – pie galda draudzīga ģimene: mamma, tētis, dēls un vecmāmiņa. Šīs mājas fotosesijas autors Sergejs skaidro: “Sieva dēla stingrā uzraudzībā griež torti, ko mamma atvedusi par godu manai otrajai dzimšanas dienai. Kopš 1992. gada marta man ir divas dzimšanas dienas. Pēc jaunās laika skaitīšanas man ir 32 gadi. Tajā dienā notika dzelzceļa katastrofa – pasažieru vilciens pilnā gaitā ietriecās kravas vilcienā. Avārijas brīdī es gulēju pirmajā vagonā. Atceros tikai kaut kādu šausmīgu troksni un to, kā es lidoju ar rokām pa priekšu – šajā logā, fotogrāfijā pa kreisi. Es izlidoju ārā un metrus desmit paskrēju malā, pūloties saprast, kas notiek. Un nu jau 32 gadus pūlos saprast. Vēlāk savā dienasgrāmatā es uzzīmēju, kā tas viss izskatījās. Pēc vairākām desmitgadēm atradu fotogrāfiju no notikuma vietas – zīmējums bija precīzs kā fotogrāfija. Es izsaku līdzjūtību cilvēku, kuri brauca tajā vilcienā “Jūrmala”, radiem un draugiem. Gāja bojā ļoti daudz novadnieku. Dažus es pazinu. Mūsu pirmajā vagonā dzīvi palika tikai daži cilvēki. Arī es. Nu jau 32 gadus 3. martā es vienmēr uzdodu sev jautājumu: kas mani izglāba, kādēļ?
“tajā dienā es no jauna piedzimu”
Komentāri